Citi arī nesēdēja rokas klēpī salikuši šajā nozīmīgajā Cūkassvētku priekšvakarā. Smilšu vīriņš ar savu maisiņu klīda no vienas gultiņas pie otras. Salatēvs apgleznoja logu rūtis ar leduspuķēm.
Bet kāds nožēlojams radījums, kūkumu uzmetis, vilkās pa kanalizācijas cauruli, stiegot vai līdz ceļiem dubļos un paklusām lamājoties.
Šis radījums bija tērpies melnā nospeķotā uzvalciņā, bet galvā viņam bija cepure, kuru dažādos visuma nostūros dēvē par „katliņu”, „derbiju” vai „to-cepuri-ar-kuru-galvā-tu-izskaties-pēc-pēdīgā-kretīna”. Cepure bija uzmaukta dziļi uz ausīm, bet sakarā ar to, ka augšminētās ausis bija ārkārtīgi spicas un atļukušas, ausu īpašnieks izskatījās pēc nīgras ausainas skrūves.
Šis radījums bija rūķēns pēc izskata un feja, jeb pareizāk – fejs pēc profesijas. Ne jau vienmēr fejas ir burves vai puscaurspīdīgas vieglprātīgas jaunkundzītes. Visbiežāk fejas (vai, kā šajā gadījumā – fejs) – tā ir profesija. Pašas mazākās fejas pat ir neredzamas*. Feja vienkārši ir pārdabisks radījums, kura uzdevums ir kaut ko nest projām, vai arī, kā šajā gadījumā, kaut ko pienest klāt.
O jā, precīzāk pat nepateiksi. Kādam tas bija jādara, un šis rūķēns tam derēja ideāli.
 O jā...

___________
* Piemēram, Elektriskās Urbjmašīnas Urbja Turētāja Feja.