Pa naksnīgajām debesīm, cauri laikam un telpai, lidoja kamanas, pat nenojaušot par tikko radušos dzīvību, kas pikti purināja nost sniegu.
-                          ŠĪ BĀRDA MANI PADARA TRAKU.
-                          Bet priekš kam tev bija vajadzīga bārda? – no maisu kaudzes atskanēja balss. – Tu pats nezin cik reizes esi teicis, ka cilvēki redz tikai to, ko viņi vēlas redzēt.
-                          BET NE JAU BĒRNI. VIŅI BIEŽI VIEN REDZ TIEŠI TO, KAS IR PATIESĪBĀ.
-                          Katrā ziņā, saimniek, bārda rada vajadzīgo noskaņu. Tā teikt, notur lomā.
-                          BET TĀ IERAŠANĀS CAUR SKURSTENI? KĀDA TAM IR JĒGA? ES TAČU VARĒTU IENĀKT CAUR SIENU.
-                          Ienākt caur sienu nebūtu pareizi, - iebilda maiss.
-                          MAN GAN TAS GLUŽI LABI PATIKTU.
-                          Ir jāierodas caur skursteni. Un bārdai, starp citu, ir jābūt.
No maisu kaudzes izspraucās galva, kura, kā šķiet, piederēja visvecākajam un neglītākajam elfam visā galaktikā. Stāvokli neglāba pat tas, ka uz pakauša tai bija uztupināta jancīga micīte ar zvārguli.
Mūžvecais elfs pamāja ar reimatisma savilktu roku, kurā bija sažņaugta vesela čupa vēstuļu, kas visas bija rakstītas ar zīmuli uz krāsaina papīra lapām. Vēl lapas rotāja trusīšu un plīša lācīšu attēli.
-                          Šaubos gan, vai šie nabadziņi rakstītu vēstules tādam, kas staigā caur sienām, - teica galva. – Bez tam tev nenāktu par ļaunu piestrādāt pie „Ho-ho-ho”.
-                          HO. HO. HO.
-                          Nē, nē, nē! – iesaucās Alberts. – Negribētu, ka mani mājieni tiek uztverti kā netaktiski, saimniek, taču šajā izsaucienā jāieliek vairāk dzīvības. Smiekliem jābūt lipīgiem. Tiem... tiem jāskan tā, it kā tu čurātu tīru brendiju, bet kakātu plūmju pudiņu, piedod par manu klatčiešu valodu.
-                          TIEŠĀM? KĀ TU TO VISU ZINI?
-                          Ak, kādreiz arī es biju jauns, ser. Katru gadu kā jau paklausīgs zēns izkāru savu zeķi pie kamīna. Cerēju tajā atrast rotaļlietas. Bet no rīta tur bija tikai cīsiņi un asinsdesa, ja ļoti paveicās. Un vēl es vienmēr zeķē atradu ledeni cūciņas izskatā. Nakts pirms Cūkassvētkiem tiek uzskatīta par slikti pavadītu, ja nepiedzeries kā cūka. Ir tāds ticējums.
Nāve pašķielēja uz maisiem.
Tas bija dīvains, taču pierādīts fakts: no maisiem, kuros Santa Ruksuss pārnēsā dāvanas, vienmēr rēgojas plīša lācītis, rotaļu zaldātiņš (tērpts tik košā formastērpā, ka acis apžilbtu pat diskotēkā), bungas un sarkanbalti svītrota ledene uz kociņa – neatkarīgi no tā, kas tur tiešām atrodas. Patiesībā maisu saturs bija daudz bezgaumīgāks un parasti maksāja piecus dolārus un deviņdesmit deviņus centus.
Nāve izokšķerēja dažus maisus. Tajos viņš uzgāja: Īstenu Ahātu Impērijas Ninzju ar Šaušalīgi Nāvīgo Satvērienu un Kapteiņa Burkāno – Ank-Morporkas Cienījamā Naktssarga figūriņu ar Pilnu Kaujas Komplektu. Pie kam kapteiņa Burkāno viens zobens maksāja apmēram tik pat cik vecā labā koka lelle.
Dāvanas meitenēm izskatījās ne mazāk nomācošas. Tā vien šķita, ka katra meitenīte vēlas saņemt dāvanā zirdziņu. Piedevām gandrīz visi tie smaidīja. Nāve uzskatīja, ka zirgiem nevajadzētu smaidīt. Zirgam, kas smaida, parasti prātā ir kas nelāgs.
Nāve nopūtās.
Piedevām viņam nācās izlemt – kurš bērns ir uzvedies labi, bet kurš slikti. Agrāk viņam par to nenācās pat iedomāties. Kurš nu labs, kurš slikts – gals tāpat visiem bija vienāds.
Lai nu kā, bija zināmi noteikumi. Citādi jau nekas neizdotos.
Rukši pielidoja pie kārtējā skursteņa.
-                          Klāt esam, - teica Alberts. – Džeimss Mīkliņš, astoņi gadi.
-                          JĀ, JĀ, ATCEROS TĀDU. SAVĀ VĒSTULĒ VIŅŠ RAKSTĪJA: „ES ZINU, KA TEVIS NAV, JO VISI ZINA, KA SANTA RUKSUSS IR TĒTIS”. NU, PROTAMS, - neslēpjot sarkasmu, teica Nāve. – NEMAZ NEŠAUBOS, KA VIŅA DĀRGAIS PAPIŅŠ PAR TO VIEN SAPŅO KĀ NOBRĀZT ELKOŅUS,  ŠĻŪCOT PA DIVPADSMIT PĒDAS GARU ŠAURU UN NETĪRU DŪMVADU. ES VIŅIEM TO PAKLĀJU KĀRTĪGI NOTRIEPŠU AR SODRĒJIEM.
-                          Lieliski, ser. Brīnišķīga ideja. Starp citu, ir laiks doties skurstenī.
-                          UN KĀ BŪTU, JA ES VIŅAM NEKO NEUZDĀVINĀTU TAI NETICĪBAI PAR SODU?
-                          Jā, bet ko tas pierādītu?
Nāve nopūtās.
-                          LAIKAM GAN TEV IR TAISNĪBA.
-                          Sarakstu pārbaudīji?
-                          JĀ. DIVAS REIZES. CERU, KA AR TO PIETIEK?
-                          Noteikti.
-                          GODĪGI SAKOT, NEREDZU TAM NEKĀDAS JĒGAS. PIEMĒRAM, NU KĀ ES VARU NOTEIKT, VAI VIŅŠ IR UZVEDIES LABI VAI SLIKTI?
-                          Nū... nezinu... varbūt jāpavēro, cik rūpīgi viņš ir salocījis un novietojis savas drēbes un tā...
-                          UN JA VIŅŠ IR UZVEDIES LABI, TAD MAN VIŅAM JĀUZDĀVINA KLATČIEŠU KAUJASRATUS AR ĪSTIEM ROTĒJOŠIEM ASMEŅIEM?
-                          Jā.
-                          BET JA VIŅŠ IR UZVEDIES SLIKTI?
Alberts domīgi paberzēja ausi.
-                          Kad es biju maziņš, bērni, kas bija slikti uzvedušies, dabūja maisiņu ar kauliem dāvanas vietā. Vispār jau, lai cik tas nebūtu pārsteidzoši, gada beigās visi zēni sāka uzvesties kā paipuisīši. Un meitenes tāpat.
-                          NU NEKO JAU. UN KĀ IR TAGAD?
Alberts pielika pie auss dāvanu maisiņu un pagrabināja.
-                          Šķiet, ka tās ir zeķes.
-                          ZEĶES?
-                          Vai svīteris.
-                          TĀ VIŅAM ARĪ VAJAG. JA ES DRĪKSTU IZTEIKT SAVAS DOMAS...
Albert pārlaida acis apsnigušajiem jumtiem. Cik viss ir stulbi. Viņš palīdz, jo... Nu, Nāve tomēr ir viņa saimnieks. Ko vēl teikt? Ja viņa saimniekam būtu sirds, tā atrastos pareizajā vietā. Diemžēl...
-                          Saimniek, tu tiešām esi pārliecināts, ka mums šitas viss ir jādara?
Nāve, kurš bija jau pa pusei ielīdis skurstenī, pagriezās pret viņu.
-                          TU VARI PIEDĀVĀT KĀDU LABĀKU ALTERNATĪVU?
Alberts iekoda mēlē.
Patiešām – kādam tas viss taču ir jādara.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />