Santa Ruksuss. T.Pratčets

Tā bija nakts pirms Cūkassvētkiem.
Arkkanclera vannas istabā Modo noslaucīja rokas lupatā un lepni aplūkoja sava darba augļus. Sniegbalto fajansu, varu un bronzu, kas mirdzēja lampas gaismā.
Dārznieku nedaudz uztrauca tas, ka ne visu viņš bija paspējis pārbaudīt, taču Brīnulli sakarā ar šo teica, ka visu pārbaudīšot pats, kad lietošot, un Modo nekad nestrīdējās ar priekšniecību. Tāpēc jau tā ir priekšniecība, lai visu labāk zinātu. Šāda lietu kārtība apmierināja Modo visos punktos. Viņš nejaucās laika un telpas jautājumos, bet priekšniecība, savukārt, nebāza degunu viņa siltumnīcās. Šādas attiecības viņš dēvēja par sadarbību.
Īpaši rūpīgi viņš noberza grīdu. Tā uzstāja Brīnulli kungs.
-                          Kājsēnītes rūķēns! Kā kaut kas tāds vispār var ienākt prātā?! – viņš burkšķēja, vēl pēdējo reizi pulējot krānu ar lupatu. – Ir nu gan iedomas šiem kungiem...
Kaut kur tālumā, neviena nesadzirdēta, atskanēja kāda skaņa, kurai sekoja sidraba zvārgulīšu šķindoņa.
„Dzin-dzin-dzin.”
-                          Sasodīts! – kāds nolamājās, iekrītot kupenā.
Nav aplam piemērots izteiciens dzīves uzsākšanai.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />