Sūzena ciest nevarēja „Katafalkus”, taču, kad normālības nasta kļuva pārāk smaga, viņa parasti devās tieši turp. Šī iestādījuma smaka, dzērieni un apmeklētāji nebija tie labākie, taču „Katafalkiem” tomēr bija kāda nenovērtējama priekšrocība. Šeit neviens nepievērsa uzmanību. Pilnīgi neviens. Pilnīgi nekam. Cūkassvētku priekšvakars tradicionāli tiek uzskatīts par svētkiem, kuri jāsvin radinieku un tuvinieku lokā, taču daži šī traktiera apmeklētāji izskatījās pēc tādiem, kas drīzāk iederētos metienā vai barā. Bet daži citi, šķiet, pat bija apēduši savus, nu, vai vismaz kādus svešus radiniekus.
„Katafalkos” dzēra vienkārši nāvīgi. Un, ja bārmenim Igoram kāds pasūtīja „Asiņaino Mēriju”, tad... dabūja ar’, ko bija pasūtījis.
Pastāvīgie klienti nemēdza uzdot jautājumus – un ne tikai tādēļ, ka daudziem no viņiem sakarīgu runu aizvietoja zvērīgi rēcieni. Vienkārši neviens negribēja dzirdēt atbildes. Katrs „Katafalku” klients dzēra vienatnē, pat ja sēdēja kompānijā. Vai arī, teiksim, barā.
Lai arī telpā šur tur šķībi greizi bija izkārti cūkassvētku rotājumi, tādā veidā mēģinot radīt omulību un svētku noskaņu, „Katafalki” tomēr neizskatījās pēc ģimeniska iestādījuma*.

________________
* Daļu šo rotājumu Igors ļoti centīgi bija taisījis savām rokām. Tomēr tādas krāsas kā lillā, melnā un vēmekļu-dzeltenā nav piemērotas kreppapīra virtenēm. Bet eņģelīšus neviens nepienaglo pie sienām, iedzenot naglas pierē.
 
Bet tieši no atmiņām par ģimeni Sūzena tā gribēja izvairīties.
Šo mērķi sasniegt palīdzēja džins ar toniku. „Katafalkos”, ja vien jums pilnīgi viss nav vienalga, ieteicams pasūtīt caurspīdīgus dzērienus, jo Igoram pa reizei rodas dīvainas idejas attiecībā uz to, ko uzmaukt kokteiļa salmiņam galā. Ja jūs tur redzat kaut ko zaļu un apaļu, tad varat tikai cerēt, ka tā ir olīva.
Pēkšņi viņa sajuta pie auss karstu elpu. Blakuskrēslā atkrita bubulis.
-                          Un ko tad šeit meklē normāla jaunkundze? – bubulis nokurkstēja, uzpūšot viņai alkohola dvaku un sliktu elpu. – Nolēmi, ka tas būs baigi spici – atnākt uz šejieni melnā kleitā un patusēties ar pagrimušajiem zēniem? Vai arī tumsa ir atkal nākusi modē, ko?
Viņa atbīdīja savu krēslu tālāk. Bubulis nosmīkņāja.
-                          Gribi dabūt kādu bubuli zem savas gultiņas?
-                          Izbeidz, Šlimāzeli! – norūca Igors, turpinādams pulēt glāzi.
-                          Bet priekš kam viņa šurpu atvilkās? – murmulēja bubulis, nogrābjot Sūzenu aiz rokas ar milzīgu spalvainu ķetnu. – Varbūt viņa grib...
-                          Es vēlreiz neatkārtošu, Šlimāzeli, - brīdināja Igors.
Sūzena pagriezās pret bubuli.
Igors nevarēja redzēt viņas seju, taču bubulis gan tur kaut ko ieraudzīja. Un atsprāga atpakaļ tik ātri, ka nogāzās no krēsla.
Kad meitene ierunājās, tie nebija vienkārši vārdi, bet gan akmenī cirsts paziņojums par tuvāko nākotni.
-                          BEIDZ KRIST MAN UZ NERVIEM UN VĀCIES PROJĀM.
Pēc tam Sūzena pagriezās un mazliet vainīgi uzsmaidīja Igoram. Bubulis, aši pietrausies no krēsla drupām, palēkdamies metās uz durvīm.
Sūzena sajuta, ka apmeklētāji novērš skatienus un turpina savas iepriekš iesāktās nodarbes un sarunas. „Katafalkos” ne tas vien bija pieredzēts.
Igors nolika glāzi uz bāra letes un pievērsa skatienu logam. Tas bija neparasti liels tādam iestādījumam, kura labklājība ir atkarīga no tumsas uzturēšanas iekštelpās. Jāsaka gan, ka daži apmeklētāji šurp mēdza atlidot.
Kā reiz šobrīd kāds klauvēja pie stikla.
Igors izkliboja no bāra letes aizmugures un atvēra logu.
Sūzena paskatījās augšup.
-                          Ak nē...
Traktierī  ielidoja liels krauklis, bet no viņa muguras uz letes tieši Sūzenai deguna priekšā nolēca Žurku nāve.
-                          PĪK PĪK ĪK! ĪIK! PĪK ĪK ĪK „PHĪK PHĪK PHĪK”. PĪ...
-                          Vācies, - salti teica Sūzena. – Mani tas it nemaz neinteresē. Tu esi tikai manas fantāzijas auglis.
Krauklis nometās uz malas lielai bļodai, kas stāvēja uz letes.
-                          Lieliski, - viņš noķērcās.
-                          PĪK!
-                          Kas tas tāds? – jautāja krauklis, mēģinot notīrīt knābi. – Sīpols? Cik riebīgi!
-                          Ei, jūs abi, tišs! Tinieties projām! – uzsauca Sūzena.
-                          Žurks saka, ka tavs vectēvs esot galīgi nojūdzies, - paziņoja krauklis. – Sācis tēlot Santa Ruksusu.
-                          Paklau, es pat ne... Ko?
-                          Sarkans mētelis, gara bārda...
-                          „PHĪK-PHĪK-PHĪK”!
-                          ... Auro „Ho-ho-ho”, vizinās ragavās, kurās iejūgti četri kuiļi, un tādā garā...
-                          Kuiļi? Bet kur tad Binkijs?
-                          Pat ideju nav. Protams, tā jau mēdz gadīties, es jau teicu, ka tie okultie tēli, viņi...
Sūzena aizspieda ar plaukstām ausis – kaut gan drīzāk tas bija tikai teatrāls žests, nevis reāla trokšņa slāpēšana.
-                          Es neko negribu zināt! Man nav vectēva!
Jā, tieši tādi ir fakti. Neapstrīdami. Vectēva nav. Domāsim tikai par faktiem...
Žurku Nāve kaut ko ilgi pīkstēja.
-                          Žurks saka, ka tu viņu noteikti atceries. Viņš ir gara auguma, ne visai pilnīgs, viņam ir izkapts...
-                          Pazūdi! Un savāc līdzi... šito žurku!
Viņa strauji novicināja roku, iegāžot sīko skeletiņu tieši pelnu traukā, un  pati no tā sabijās un nokaunējās.
-                          PĪK?
Krauklis jau paņēma skeletiņu knābī un gatavojās jau aizlidot, kad tas pēkšņi savicināja savu izkaptiņu.
-                          Ī-ĪK ĪK PĪK!
-                          Viņš saka, ka tu vēl to nožēlošot.
Krauklis savicināja spārnus un aizlidoja naktī.
Igors, nesakot ne vārda, aizvēra logu.
-                          Tie nebija īsti, - steidzās viņu pārliecināt Sūzena. – Tas ir... krauklis gan visdrīzāk bija īsts, bet tā žurka... Nevajadzēja viņam ar to sapīties.
-                          Jo viņa nav īsta, - Igors saprotoši pamāja ar galvu.
-                          Tieši tā! – atvieglota apstiprināja Sūzena. – Kaut gan, tu visdrīzāk viņus nemaz neredzēji.
-                          Aha, - piekrita Igors. – Es neko neredzēju.
-                          Cik man jāmaksā? – jautāja Sūzena.
Igors ilgi skaitīja, liecot un atliecot pirkstus.
-                          Dolārs par dzērieniem, - viņš beidzot teica. – Un pieci pensi par to, ka krauklis, kura šeitan nebija, saknābāja marinētos dārzeņus.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />