Santa Ruksuss. T.Pratčets

Tā bija nakts pirms Cūkassvētkiem. Miers bija virs zemes, un...
Vienīgi pelītei aizkrāsnē nebija labs prāts (vispār gan nekādas krāsns nebija, tikai kamīns, bet tas jau nav būtiski, vai ne?).
Viņa apsekoja peļu slazdu, kas nebūt neizskatījās svinīgs. Tomēr tajā, par godu svētkiem, uz āķīša bija uzdurts ceptas cūkgaļas gabaliņš. Garšīgā smarža pelīti vai traku padarīja, un šobrīd, kad visi bija devušies pie miera, viņa nolēma riskēt.
Godīgi sakot, pelītei pat nojausmas nebija, ka tas ir peļu slazds. Peļu dzimta tā arī nav apjēgusi, kāda nozīme ir informācijas nodošanai no viena sugas pārstāvja otram. Pelēnus neviens neveda pie slaveniem peļu slazdiem, lai teiktu: „Lūk, šeit gāja bojā jūs onkulis Artūrs”. Tieši tādēļ pelītes domu gaita bija aptuveni šāda: „Ei, skat kāds gardums! Uzlikts uz dēlīša ar atsperi”.
Aša kustība - un žokļi jau satvēra cūkgaļas gabaliņu.
Jeb, pareizāk sakot, izgāja tam cauri.
„Ups”, - nodomāja pelīte, nopētot to, kas gulēja piespiests zem stieples
Un pēc tam viņa paskatījās augšup uz melni tērpto figūru, kas pēkšņi bija uzradusies pie grīdlīstes.
-         Pīk? – viņa jautāja.
-         PĪK, - pamāja Žurku Nāve.
Ko gan vēl varēja bilst?
Veikusi nepieciešamo rituālu, Žurku Nāve ziņkārīgi pavērās apkārt. Kur tik viņš nebija viesojies, pildot savus ārkārtīgi svarīgos pienākumus – pavadot peles un žurkas uz Apsolīto Siera valstību: gan siena šķūņos, gan tumšos pagrabos un kaķu vēderos. Taču šī vieta bija pavisam citāda.
Pirmkārt tā bija bagātīgi izrotāta. No grāmatplauktiem nokārās efejas un āmuļu pušķi. Sienas bija rotātas ar košām vītnēm – kaut kas tāds nav manīts ne peļu alās, ne kaķu (pat vislabāk kopto) kuņģos.
Žurku Nāve uzlēca uz krēsla, no tā – uz galda, vai, ja būsim precīzi, glāzē ar dzintarkrāsas šķidrumu, kura tūliņ apgāzās un saplīsa. Peļķē nonāca gan četri rāceņi, gan vēstule – ķeburainu burtu izraibināts rozā papīrs.
Vēstulē bija rakstīts sekojošais:
„Mīļo Santa Ruksus!
Cukassvētkos es gribetu saņemt bungas un lelīti un lāciti un Omniešu Inkvizīcijas Šaušalīgo Moku Kambari ar Uzvelkamo Moku Ratu un Gandrīz Īstām Asinīm, Kuras Jūs Varat Izmantot Atkal un Atkal. To var nopirkt rotaļlietu veikalā Īsajā ielā tikai pa 5.99. Es usvedos lapi un esmu nolikusi tev glazi keresa un cukgaļas pīrāgu un raceņus taviem ruksišiem: Grebējam, Rakņātājam, Snuķainim, Ilkņainajam. Ceru ka tu neiestregsi mūsu skurstenī lai ari mans drauks Viljams saka ka patiesibā tu nesi tu bet mans tētis.
Jau ieprieks paldies,
Virdžīnija Prūda.”
Žurku Nāve nograuza cūkgaļas pīrāgam vienu malu – lai ko arī neteiktu, viņš tomēr bija sīko grauzēju nāves personifikācija, tādēļ arī nācās atbilstoši rīkoties. Šī paša iemesla dēļ viņš iepriecināja kuņģi ar rāceņa gabaliņu – pārnestā nozīmē, protams, jo skeletiem, pat ja tie ir maziņi un tērpti melnos apmetņos, kuņģa vienkārši nav.
Tad Žurku Nāve nolēca no galda un metās, atstājot aiz sevis pēc heresa smaržojošus pēdu nospiedumus, istabas kaktā augoša koka virzienā. Patiesībā tas nebija nekāds koks, bet puķu podā ievietots liels, kails ozola zars. Taču tas bija tā apvīts ar aslapi un āmuļiem, ka mirdzēt mirdzēja sveču gaismā.
Tāpat arī ozola zarā karājās spoži rotājumi, daudzkrāsainas lentas un mazi maisiņi ar šokolādes monētām. Žurku Nāve nopētīja savu izķēmoto attēlu kādā no spožajām bumbām, tad paskatījās augšup uz kamīna plauktu.
Ar vienu lēcienu viņš bija augšā un cienīgi nogāja gar tur izvietoto pastkaršu rindu. Žurku Nāves pelēkās ūsas nicīgi raustījās, kad viņš, piemēram, lasīja sekojošu tekstu: „Dauc Laimez un Priek Cukassvētku Vakarā un Visa Gada Garumā”. Uz dažām pastkartēm bija attēlots jautrs resnītis ar lielu maisu. Uz kādas citas bija redzams tas pats resnītis lepni sēžam kamanās, kurām priekšā bija aizjūgti četri milzīgi cūķi.
Žurku Nāve apošņāja zeķi, kura nokarājās no kamīna plaukta gandrīz līdz pat režģim. Uguns kamīnā vairs nedega, tikai pāris oglītes kvēloja pelnos.
Žurku Nāve sajuta tādu kā spriedzi gaisā, nojauta, ka pavisam drīz šī vieta kļūs par kaut ko līdzīgu skatuvei, uz kuras norisināsies dažādi notikumi. It kā būtu izveidojies caurums, kurš steidzīgi jāaizbāž ar korķi...
Atskanēja tāda kā klusa skrāpēšanās, un no dūmvada kamīnā iebira sodrēji.
Žurku Nāve pamāja ar galvu.
Skrāpēšanās kļuva arvien skaļāka, tad uz brīdi iestājās klusums, kuram sekoja drausmīga šķindoņa, kad kaut kas ļoti liels izkrita no dūmeņa, pa ceļam sagāžot dekoratīvo kamīna piederumu komplektu.
Beidzot sarkani tērptā figūra izpinās no sava garā mēteļa, piecēlās stāvus un, berzēdama pret kruķi sasisto gurnu, kliboja pāri istabai. Žurku Nāve viņu uzmanīgi vēroja.
Pienācis pie galda, no kamīna izlīdušais izlasīja vēstuli. Atskanēja klusa nopūta – vai arī tas Žurku Nāvei tikai parēgojās?
Rāceņi tika sabāzti kabatās, tāpat arī cūkgaļas pīrāgs (par lielu nepatiku Žurku Nāvem). Šādi tika nekaunīgi pārkāptas tradīcijas, jo pīrāgs bija jāapēd uz vietas.
Sarkani tērptā figūra vēlreiz pārlasīja vēstuli un devās kamīna virzienā. Žurku Nāve steidzīgi noslēpās aiz pastkartes ar uzrakstu: „Vizlabākie Vēlējmi!”
Sarkanā dūrainī tērpta roka noņēma zeķi. Kaut kas nočabēja, un zeķe tika uzkārta atpakaļ. Tikai nu jau tā bija stipri resnāka, bet uz kārbas, kas tajā bija ievietota, varēja redzēt uzrakstu: „Upuru Figūriņas Komplektā Neietilps. 3-10 gadus veciem bērniem.”
Laipnā dāvinātāja seja nebija redzama. Nu lielās kapuces apakšas rēgojās tikai gara balta bārda.
Pārliecinājies, ka zeķe karājas droši, viesis pakāpās atpakaļ un izvilka no kabatas papīra lapu. Pacēla to kapuces augstumā, itin kā uzmanīgi lasītu. Ar otru roku norādīja uz kamīnu, sodrēju pēdām uz paklāja, tukšo glāzi un zeķi. Pēc tam vēlreiz tuvināja papīru kapucei, it kā lasītu ļoti sīku druku.
-         AHĀ, - viņš beidzot iesaucās. – EEEE... HO. HO. HO.
Un pieliecies, ielīda atpakaļ kamīnā. Kādu brīdi viņš tur šņākuļoja, tad laikam smailpurnu zābaki atrada atbalstu, un viesis pazuda dūmvadā.
Žurku Nāve pēkšņi pamanīja, ka uztraukumā grauž savas izkapts kātu.
-         PĪK?
Viņš ielēca knapi siltajos pelnos un metās rāpties pa dūmvadu augšup, pie kam uzņēma tādu ātrumu, ka, izlidojis ārā, kādu brīdi kustināja gaisā ķepiņas, pirms nokrita uz apsnigušā jumta.
Blakus notekcaurulei gaisā karājās kamanas.
Sarkani tērptā figūra kā reiz centās tajās ierausties.
-         RE KUR BŪS VĒL VIENS PĪRĀGS, - viņš vērsās pie kāda, kurš nebija pamanāms aiz milzīgās maisu kaudzes.
-         Sinepes ir? – jautāja maisi. – Šitādi pīrāgi sader ar sinepēm.
-         SINEPJU GAN, MANUPRĀT, NEBIJA.
-         Būs jau labi. Arī tā ir garšīgi.
-         BET VARBŪT – VILKS AR VIŅU?..
-         Tas ir kā „vilks ar viņu”?! Labs pīrāgs, drusku apgrauzts no vienas puses, bet to jau nolauzt...
-         ES BIJU DOMĀJIS VISU SITUĀCIJU. VARBŪT MUMS ŠITO VISU PĀRTRAUKT? ZINI, LIELĀKAJĀ DAĻĀ VĒSTUĻU... VIŅI NETIC. VIENKĀRŠI IZLIEKAS, KA TIC. TĀ, KATRAM GADĪJUMAM*. BAIDOS, KA MUMS NEKAS NESANĀKS. PĀRĀK ĀTRI IZPLATĀS REAKCIJA. NU JAU MAINĀS PAT PAGĀTNE.

______________________
* Tas visnotaļ atgādina pieņēmumu, ko reiz izteica filozofs Ventrs: „Varbūt, ka dievi ir, bet varbūt, ka viņu nav. Tad kāpēc gan neticēt – tā, katram gadījumam? Ja tie ir, tad pēc nāves jūs nokļūsiet jaukā vietā, ja nē, jūs neko nezaudējat, vai ne?” Pēc nāves filozofs atjēdzās ar milzīgām bozēm bruņotu dievu aplenkumā. Un viens no viņiem tad nu saka: „Laipni lūgts debesīs, Gudreļa kungs. Mēs jau nu papūlēsimies, lai tev šī vieta šķistu jauka...”
 
-         Manuprāt, saimniek, tu nedaudz pārspīlē, -  pilnu muti gremodams, atsaucās maiss. – Viss nemaz nav tik nāvīgi slikti.
-         MANUPRĀT IR TIEŠI TIK SLIKTI.
-         Es tikai gribēju teikt, ka ar pilnīgas un galīgas sakāves perspektīvu mūs nevar iebiedēt.
-         HMM, JA? NU, LABI. MUMS LAIKS DOTIES. – sarkanā tērptā figūra paņēma  rokās grožus. – NŪ, GREBĒJ! NŪ, RAKŅĀTĀJ! NŪ, SNUĶAINI! NŪ, ILKŅAINI! LAIŽAM!
Četri kamanās iejūgtie cūķi pat nepakustējās.
-         KĀPĒC VIŅI NEKLAUSA? – neapmierināti jautāja sarkanā figūra.
-         Nav ne jausmas, saimniek, - atbildēja maisi.
-         AR ZIRGIEM MAN TAS PADODAS LABĀK.
-         Varbūt pamēģini: „Nū, manas cūciņas”?
-         NŪ, MANAS CŪCIŅAS!
Kādu brīdi valdīja pilnīgs klusums.
-         NĒ, IZSKATĀS, KA VIŅIEM NEPIELEC.
Atskanēja apslāpēti čuksti.
-         TIEŠĀM? DOMĀ, KA TAS IEDARBOSIES?
-         Ja es būtu cūka, saimniek, uz mani tas noteikti iedarbotos.
-         LABI.
Sarkani ģērbtā figūra vēlreiz paraustīja grožus.
-         GARŠĪGI! ĀBOLĪŠI!
Cūku kājeles tūliņ sakustējās. Gaisā uzradās sudraba stars, kurš pazuda aiz horizonta. Izkustējušās no vietas, ragavas pārvērtās par punktu, kas pazuda tālumā.
-         PĪK?
Žurku Nāve metās skriet pa sniegu, nošļūca pa notekcauruli uz šķūnīša jumta. Tur jau sēdēja krauklis, kurš skumji kaut ko pētīja.
-         PĪK!
-         Nē, tu tikai paskaties, - patētiski iesaucās krauklis un norādīja ar garu nagu putnu barotavas virzienā. – Ko tik viņi tur nav sabāzuši! Gan pusi kokosrieksta, gan gabalu bekona, gan sauju zemesriekstu. Un šitie sevi uzskata par dieva dāvanu savvaļas dabai? Ha! Kur tad ir acu āboli? Kur ķidas? Aū! Naaav. Pats gudrākais putns mērenajā joslā tiek ignorēts tikai tādēļ, ka nemāk karāties ar galvu uz leju un spalgi čivināt. Par piemēru, tie sarkankrūtīši. Sīki, kašķīgi radījumi! Visu laiku kaujās, tik vien jēdz, kā glupi čivināt, bet noēdušies maizi līdz nelabumam. Es toties varu citēt dzeju, zinu daudz smieklīgu frāžu... 
-         PĪK!
-         Ja? Ko?
Žurku Nāve norādīja uz jumtu, pabakstīja ar ķepu gaisā un sāka satraukti lēkāt. Krauklis palūrēja ar vienu aci augšup.
-         A, jā. Viņš, - krauklis pamāja ar galvu, - Vienmēr uzrodas šajā gada laikā. Droši vien radinieks tiem sarkankrūtīšiem, kuri, starp citu...
-         PĪK! PĪ-Ī-ĪK! – Žurku Nāve atveidoja figūru, kura bija šovakar izvēlusies no kamīna un staigājusi pa istabu. – PĪK! Ī-ĪK ĪK ĪK. PĪK „PHĪK-PHĪK-PHĪK”! ĪK ĪK PĪK!
-         Tu ko, esi pārcenties, gaidot Santa Ruksusu? Pārēdies ruma kūku?
-         PĪK?
Krauklis pārbolīja acis.
-         Paklau, Nāve – tas ir Nāve, nevis darbs uz pusslodzi, saproti? Tu nevari savā brīvajā laikā iet mazgāt cilvēkiem logus vai pļaut zālienu.
-         PĪK!
-         Nu labi.
Krauklis mazliet pietupās, lai sīkā figūriņa varētu uzrāpties viņam uz muguras, tad izpleta spārnus un uzlidoja gaisā.
-         Tā jau bieži vien gadās, ka okultas figūras ņem un nojūdzās, - viņš teica, lidojot virs mēness apspīdētā dārza. – Piemēram, kaut vai Nelabais...
-         PĪK.
-         Ko tu, ko tu, es nekādā gadījumā negribu salīdzināt...

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />