Santa Ruksuss. T.Pratčets

Tumšais tēls nostājās līdzās zemē guļošajam Ērnijam un pastiepa viņam roku.
-         TEV PALĪDZĒT PIECELTIES?
Ērnijs pateicīgi uzlūkoja nezināmo labdari.
-         Ēee...jā, paldies, - viņš nedroši cēlās augšā. – Ui, kādas tev aukstas rokas, kungs!
-         PIEDOD.
-         Kādēļ viņš pret mani tā izturējās? Es taču visu darīju tieši tā, kā viņš lika. Viņš taču varēja mani nogalināt!
Ērnijs izvilka no slepenas kažoka kabatas dīvaini caurspīdīgu blašķi.
-         Šitādās aukstās naktīs es bez savas draudzenītes, - viņš pieklaudzināja blašķei, - i pāri slieksnim kāju nesperu. Lieliski uzmundrina - uzreiz jūties dzīvāks.
-         TIEŠĀM? – vienaldzīgā tonī jautāja Nāve, vērojot apkārtni un skaļi ošņājot gaisu.
-         Nu un kā es tagad to visu izskaidrošu? – nomurmināja Ērnijs un ieķēra krietnu malku.
-         PIEDOD, KO? SAPROTU, KA TAS BIJA ĻOTI NEPIEKLĀJĪGI NO MANAS PUSES, TAČU ES NEDZIRDĒJU, KO TU TEICI.
-         Ai, nu es tāpat vien žēlojos... Ko es cilvēkiem teikšu? Kaut kādi kretīni nolaupījuši manu ori... Nē, mani tiešām atlaidīs. Interesanti gan, kādas vēl nepatikšanas man būs...
-         Ē. HMM. ERNEST. MAN TEV IR KĀDA LABA ZIŅA. KAUT GAN, JA TĀ LABI PADOMĀ, MAN PRIEKŠ TEVIS IR ARĪ SLIKTA ZIŅA.
Ērnijs uzmanīgi viņā klausījās, ik pa laikam uzmetot aizdomīgu skatienu pie kājām guļošajam līķim. Dīvaini, no iekšpuses viņš sev bija šķitis daudz lielāks... Lai nu kā, Ērnijam pietika prāta nestrīdēties pretī. Kad zināmu informāciju tev nodod septiņas pēdas garš skelets ar izkapti kaulainajā rokā, nav nekādas jēgas strīdēties.
-         Tātad es esmu miris? – viņš beidzot jautāja.
-         PAREIZI.
-         Hmm... garīdznieki apgalvo... nu, šito te... kad nomirsti, tad atveroties durvis, aiz kurām... nu, tādas lietas... Visādas šausmas...
Nāve ieskatījās viņa satrauktajā, gandrīz caurspīdīgajā sejā.
-         DURVIS?
-         Aha.
-         VISĀDAS ŠAUSMAS?
-         Aha.
-         ES GAN DRĪZĀK TEIKTU, KA ŠAJĀ GADĪJUMĀ VISS IR ATKARĪGS NO KATRA PAŠA PRIEKŠSTATIEM.
Iela atkal bija tukša, ja neskaita mirušā Ērnija ķermeni, kas uz tās mētājās. Taču pēc īsa brītiņa gaisā atkal uzradās pelēkie silueti.
„Godīgi sakot, pēdējā laikā viņš ir palicis galīgi nekaunīgs,” viens no apmetņiem pašūpoja kapuci.
„Viņam būs radušās aizdomas, - teica cits. – Pamanījāt? It kā būtu sajutis mūsu klātbūtni. Glūnēja apkārt, meklēja mūs. Viņš... sāk iejaukties”.
„Jā, bet... visa mūsu plāna burvība taču ir tajā, - iejaucās trešais, - ka viņš tur itin neko nevar pasākt”.
„Viņš spēj nokļūt, kur vien vēlas,” – iebilda pirmais apmetnis.
„Tas gan nav gluži tā,”- nepiekrita otrais.
Un neaprakstāmas pašapmierinātības pārpilni silueti izgaisa.
Sniga arvien stiprāk un stiprāk.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />