Sāka snigt. Sniegpārslas krita uz Ērnija sakņupušā ķermeņa un uz... jeb pareizāk – cauri dažiem pelēkiem apmetņiem, kuri karājās gaisā.
Kā šķita, šajos apmetņos neviena nebija. Arī kapuces bija tukšas. Itin kā to valkātāji atrastos pilnīgi citā telpas vietā.
„Tātad, - bilda viens no apmetņiem. – Godīgi sakot, mēs esam pārsteigti.”
„Neapšaubāmi, - piekrita otrs. – Nekad nebūtu domājuši, ka turp var nokļūt šādā veidā.”
„Šim cilvēkam ir bagāta fantāzija,” – teica vēl viens.
„Lai arī mums, - atbildēja pirmais (vai arī otrais? kaut gan, kāda starpība: visi apmetņi bija pilnīgi vienādi), - mums ir tāda vara, taču...”
„O, jā, - teica otrais (vai trešais). – Šo radījumu domu gaita ir pārsteidzoša. Savā ziņā... neloģiska loģika”.
„Bērni... Kā vispār kaut ko tādu varēja izdomāt? Taču šodien – bērni, bet rīt – visa pasaule.”
„Dodiet man bērnu, kurš vēl nav sasniedzis septiņu gadu vecumu, un viņš būs mans mūžam”, iesaucās viens no apmetņiem.
Iestājās šaušalīga pauze.
Šie radījumi, kas darbojās vienkopus un sevi dēvēja par Auditoriem, neticēja nekam, ja neskaita, varbūt vienīgi – nemirstību. Un vēl viņi skaidri zināja: lai iegūtu nemirstību ir visiem spēkiem jāvairās no dzīves. Personība ir beigu sākums. Jo jebkura personība kaut kur sākas un kaut kur arī beidzas. Viņu domu gaita bija šāda: salīdzinot ar visuma bezgalību jebkura dzīve ir neiedomājami īsa - vien mirklis un tās vairs nav. Protams, šī loģika bija nedaudz kļūdaina, taču katru reizi Auditori to apjēdza pārāk vēlu. Pie kam viņi centīgi vairījās no jebkādiem komentāriem, darbībām vai pārdzīvojumiem, kuri varētu radīt viņu vidū šķelšanos...
„Tu, šķiet, lietoji vietniekvārdu „man”?” – precizēja viens no apmetņiem.
„Jā, bet mēs taču citējām, - steidzīgi metās paskaidrot vainīgais. – Tā reiz ir teicis kāds plaši pazīstams darbonis reliģijas laukā. Par bērnu izglītošanu. Protams, viņš runāja par sevi, personīgi es tā nekad neteiktu, jo... nolāpīts!
Apmetnis izgaisa, atstājot sīku dūmu mākonīti.
„Lai tas mums kalpo par mācību,” – teica viens no atlikušajiem.
Un tūliņ pazudušā vietā uzradās cits apmetnis, kurš ne ar ko neatšķīrās no pārējiem.
„O, jā, - teica jaunpienācējs. – Kā šķiet...”
Pēkšņi viņš apklusa. Cauri sniega vērpetēm viņiem tuvojās kāds tumšs siluets.
„Tas ir viņš.”
Apmetņi steidzīgi izgaisa, jeb precīzāk – nevis vienkārši izgaisa, bet kļuva arvien caurspīdīgāki, kamēr it kā izkusa gaisā.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />