Santa Ruksuss. T. Pratčets

Pa saltajām, miglā tītajām ielām rībināja ore. Važonis, kūkumu uzmetis, sēdēja uz bukas un izskatījās pēc dzīva milzīga brūna kažoka.
Pēkšņi no miglas vāliem izleca kāda figūra un jau pēc mirkļa tā sēdēja blakus važonim.
-         Sveiki, - atskanēja sveiciens. – Mans vārds ir Tējaslaiks. Un kā sauc tevi?
-         Ei, tu, tūliņ kāp zemē! Es nedrīkstu nevienu vi...
Strauji noraustot grožus, važonis apturēja ori. Tējaslaika nazis itin viegli bija caurdūris četras drēbju kārtas, un asmens vieglītēm skrāpēja ādu.
-         Ko, ko tu tur teici? – plati pasmaidot, jautāja Tējaslaiks.
-         Ei, paklau, ja tu gribi mani aplaupīt, varu atzīties, ka nekā vērtīga man nav, tikai pāris maisi ar...
-         Tiešām? – Tējaslaiks izbrīnījās un sarauca uzacis. – To mēs vēl pārbaudīsim. Kāds tad bija tavs vārds, cienītais kungs?
-         Ērnijs. E... Ērnijs. Jā, Ērnijs.
-         Kāpiet iekšā, kungi, - kādam uzsauca Tējaslaiks. – Un iepazīstieties ar manu draugu Ērniju. Šodien viņš mūs pavizinās.
Ērnijs pamanīja, kā no miglas iznāca kāds pusducis cilvēku, kuri steidzīgi sakāpa orē. Taču viņš pat galvu nepagrieza, lai uzmanīgāk tos aplūkotu – viegls dūriens nieru apvidū viennozīmīgi liecināja, ka ziņkārība nenāks par labu karjerai. Kaut arī jāsaka, ka ar acs kaktiņu viņš tomēr pamanīja, ka viens no nepazīstamajiem – kalnam līdzīgs milzenis nes uz pleca garenu auduma baķi. Un baķis kustas un apslāpēti kunkst.
-         Nu jau gan pietiks, Ērnij, izbeidz trīcēt. Vienkārši nogādā mūs galā un varēsim atvadīties, - teica Tējaslaiks, kad ore bija atsākusi savu rībināšanu pa bruģi.
-         Bet kur? Kurp gan jūs vest?
-         Pagaidām taisni. Pirmā pietura Satori laukumā, pie otrās strūklakas.
Nazis tika novākts, un Ērnijs beidzot sāka elpot cilvēcīgi, nevis caur ausīm.
-         Ē...
-         Kas tad atkal par lietu? O, tu taču esi galīgi saspringts. Zini, tev vajadzētu biežāk pamasēt plecus un skaustu. Vismaz man tas palīdz.
-         Vispār gan es nedrīkstu nevienu uzņemt orē. Čārlijs man pamatīgi sados, ja uzzinās...
-         Nu par to gan tev vajadzētu vismazāk satraukties, - viņu mierināja Tējaslaiks, uzsitot uz pleca. – Tu šobrīd esi draugu vidū!
-         Priekš kam mums bija vajadzīgs tas skuķis? – kāda balss no aizmugures jautāja.
-         Meitenēm pāri darīt nedrīkst, - nodārdināja vēl kāda balss. – Tā teica māmiņa. Tikai slikti puikas dara pāri meitenēm...
-         Bandžo, klusāk!
-         Bet māmiņa...
-         Kušs! Ērnijam nekas nav jāzina par mūsu problēmām, - teica Tējaslaiks, skatoties tieši virsū važonim. – Vai ne, Ērnij?
-         E? Ko? Es tāds pakurls esmu, - nomurmināja Ērnijs, kurš atsevišķos gadījumos kļuva visai apķērīgs. – Un ar redzi man nav lāgā. Pat pavisam slikti. Un sejas es arī galīgi nespēju iegaumēt. Slikta atmiņa? Ha! Kam gan jūs stāstāt! Reizēm gadās, ka runājos ar cilvēkiem, lūk, kā šobrīd ar jums, viņi izkāpj no ores, un es vairs itin neko neatminos. Ne cik viņu bija, ne ko viņi tur nesa, ne par kādiem skuķiem... – Važoņa balss pamazām kļuva spiedzoši histēriska. – Ha! Es pa laikam pat savu vārdu piemirstu, tā lūk!
-         Bet tu taču esi Ērnijs, vai ne? – jautāja Tējaslaiks, atkal plati pasmaidot. – A, nu re – esam klāt. Un kā izskatās, šeit kaut kas notiek.
Kaut kur tālāk norisinājās kautiņš, tad garām paskrēja divi maskoti troļļi, kuriem pakaļ dzinās trīs sardzes vīri. Uz ori neviens pat nepaskatījās.
-         Es tā dzirdēju, ka De Brī banda šodien taisījās aplaupīt Pakslija seifu, - kāds teica Ērnijam aiz muguras.
-         Izskatās, ka Brauna kungs nevarēs mums pievienoties, - kāds cits ieķiķinājās.
-         Es gan par to nebūtu tik pārliecināts, Lillijbaltā kungs. Ne pa visam nebūtu, - atskanēja vēl kāda balss, šoreiz no strūklakas puses. – Vai nepaņemsiet pretī manu koferīti? Uzmanīgi, tas ir smags.
Balss bija augsta un patīkama. Šīs balss īpašnieks noteikti glabā naudu kabatas portfelī un ļoti rūpīgi pārskaita izdoto atlikumu, neviļus nodomāja Ērnijs – un tūdaļ arī pacentās aizmirst savas pārdomas.
-         Nu tad, Ērnij, braucam tālāk, - pavēlēja Tējaslaiks. Nogriežamies gar Universitāti.
Ore atsāka kustību, bet augstās un patīkamās balss īpašnieks teica:
-         Pavisam vienkārši: paņem naudu un klusiņām dodies projām. Vai ne?
Atskanēja piekrītoša murmināšana.
-         Šo atziņu katrai mātei vajadzētu bērniem ar dzīšanu iedzīt.
-         Nu, tava māmuļa jau gan ir tev daudz ko ar dzīšanu iedzinusi, Lillijbaltā kungs.
-         Nav brīv te ižrunāties par mūšu māmiņu, - atskanējusī balss bija kā neliela zemestrīce.
-         Tas taču Brauna kungs, Bandžo. Esi nu rāms.
-         Viņam nav brīv ižrunāties par mūšu māmiņu!
-         Labi! Labi! Sveiks, Bandžo... Man kaut kur vajadzēja būt konfektei... Kur gan tā palikusi? Ā, lūk! Ņem, cienājies. O jā, jūsu māmiņa ļoti labi pārzināja visas lietas. Klusiņām ienākt, nesteigties, paņemt to, pēc kā gājusi, un tūliņ arī projām. Neiestrēgt nevietā, bezjēdzīgi nepārskaitīt laupījumu un nebļaustīties, kādi gan gudri un drosmīgi čaļi šeit ir savākušies...
-         Pilnīgi jums piekrītu, Brauna kungs. Spriežot pēc visa, tev ar darījumiem viss kārtībā.
Ore, rībinādama pa bruģi, tuvojās otram laukuma galam.
-         Nekādas vainas, Kaķacs kungs, nekādas vainas. Tuvojas Cūkssvētki, un tad jau ir lielāki tēriņi. Tādēļ nākas pastrādāt. Par ko es te runāju? Ā, nu jā. Sagrābt, ko var, un bēgt – tas nav priekš manis. Paņem nedaudz un klusiņām dodies projām. Un ģērbties solīdi. Tāda ir mana devīze. Solīdi saģērbies un cienīgi aizdodies. Skan gandrīz kā dzeja. Galvenais – neskriet. Nekādā gadījumā. Skrienošs cilvēks vienmēr piesaista uzmanību, bet sardzes vīri ir līdzīgi suņiem. Viņi dzenas pakaļ skrienošajiem. Nē, nē, aizej lēnītēm, nedaudz pagaidi aiz stūra, kamēr jandāliņš beidzas, tad pagriezies un ej atpakaļ. Tas viņus pārsteidz nesagatavotus. Tevi pat laipni palaidīs garām. „Labvakar, virsnieku kungi,” – tu viņiem saki un dodies mājup dzert tēju.
-         Sapratu, jau sapratu. Galvenais – saglabāt mieru. Ja vien nervu pietiek. Un tad tu tiksi tīrs ārā no jebkuriem, nu, šitiem...
-         Sāksim ar to, Persika kungs, ka tu nekur neiepīsies.
„Pieredzējis vilks māca vilcēniem ielu dzīves likumus. Īstenu uzvarētāju var pazīt pa gabalu”, - nodomāja Ērnijs (un tūliņ atkal pacentās dzirdēto aizmirst).
-         Klau, Bandžo, kas tavām lūpām vainas?
-         Viņš zaudēja zobu, Brauna kungs, - kāds ieķiķinājās.
-         Jā, žobu pažaudēju, Brauna kungs, - norēca Bandžo.
-         Skaties uz ceļu, Ērnij, - no aizmugures uzsauca Tējaslaiks. – Nepatikšanas mums šobrīd nav vajadzīgas...
Gar Universitātes mūri ejošais ceļš bija tukšs. Šajā rajonā bija vēl dažas ielas, taču tuvīnās mājas stāvēja neapdzīvotas. Un ar skaņu, šķiet, kaut kas bija noticis. Itin kā Ank-Morporka būtu pārvietojusies kaut kur tālu, tālu, tās mūžīgais troksnis atradās kā aiz biezas, neredzamas sienas. No šī Ank-Morporkas rajona ļaudis vairījās. Šeit slējās Neredzamās Universitātes varenie mūri, caur un cauri piesūkušies ar maģiju, tādēļ arī rajons tika dēvēts par Vīziju Kvartālu.
-         Sasodītie burvji... – automātiski nomurmināja Ērnijs.
-         Ko lūdzu? – pārjautāja Tējaslaiks.
-         Mans vecvectēvs mēdza stāstīt, ka šeit atradusies mūsu māja. Zems maģijas līmenis, nav bīstams jūsu veselībai! Ka tik ne ar! Kas tad pašiem burvjiem? Viņiem jau ir visādi aizsargājoši buramvārdi. Kurš tad spēj to maģiju valdīt? Tā nemitīgi kaut kur noplūst...
-         Nu, cik es zinu, tad īpaši bīstamos gadījumos tika izkārti brīdinājumi. Un joprojām tas tiek darīts, - kāds aizmugurē bilda.
-         Šitie brīdinājumi ir derīgi tikai krāsns aizkuršanai. Brīdinājumi Ank-Morporkā? Ha! – nosprauslājās kāds cits.
-         Viņi tur mūždien... – turpināja Ērnijs. – Izrok nezin kur kādus vecus buramvārdus – un tad tik šos izmēģināt. Ko tie dara? Spridzina? Pārvērš? Burkānus diedzē? Vai arī visu to kopā? Dievi vien zina, kas sanāks. Vecvectēvs stāstīja: pamosties no rīta, bet mājā bēniņi ar pagrabu vietām apmainījušies. Un tas vēl nav pats briesmīgākais, - viņš drūmi pabeidza.
-         Lūk, lūk! Bet es esmu dzirdējis, ka mēdz būt tā: tu ej pa ielu un pēkšņi redzi... tu pats sev nāc pretī! – kāds aizmugurē piebalsoja. – Vai arī pamosties no rīta, skaties pa logu, bet tur – saulriets: atkal jāiet gulēt...
-         Suns bieži vien stiepa mājās visādas draņķības, - turpināja īgņoties Ērnijs. – Vecvectēvs stāstīja: visa ģimene līda zem dīvānu, kad redzēja, ka šis nes kaut ko zobos. Jeb ko varēja atvilkt mājās: salauztu burvju nūjiņu, no kuras veļas zaļi dūmi, vai arī atdzisušu lodveida zibeni, kurš kāaa iešņācās... Un ja kaķis ar kaut ko spēlējās, tad, ticiet man, labāk i neskatīties, kas tā viņam par spēļmantiņu.
Ērnijs pikti paraustīja grožus, gandrīz jau aizmirsis kādā ķezā atrodas – tā viņu aizgrāba no paaudzes paaudzē nodotais šķiru naids.
-         Un ko mums stāsta, ko? Vecās zāvēšanas grāmatas un visādas nolietotas maģiskās štrumentes šie dziļi norokot, bet buramvārdi tiekot pārstrādāti... Nu ja, tikai tas ir vājš mierinājums, kad tavi kartupeļi sāk skraidīt pa dārzu. Mans vecvectēvs reiz aizgājis pie paša galvenā burvja žēloties, un zināt, ko viņam tur teica? – Ērnijs noklepojās un iesāka runāt pieklusinātā nazālā balsī, kādā viņaprāt runāja visi izglītotie ļaudis: „Nu jā, šobrīd ir iespējamas kādas pagaidu neērtības, bet jūs atnāciet vēlāk, pēc kādiem piecdesmit tūkstošiem gadu...” Sasodītie burvji!
Ore nogriezās gar stūri.
Šeit sākās strupceļš. Pussagruvuši grausti ar izsistiem logiem un kā izskatījās nočieptām durvīm spiedās kopā, kā meklēdami atbalstu.
-         Bet es esmu dzirdējis, ka drīz šeit visu nojaukšot un iztīrīšot, tad jau cilvēki atkal atgriezīsies, - kāds teica.
-         Aha, kā tad, - nosprauslājās Ērnijs un nospļāvās. Nokritis zemē, spļaudeklis žigli metās tuvākajā pagraba lodziņā. – Tagad šurp nāk tikai galīgi jukušie. Kaut ko izošņā, meklē...
-         Apturi pie tās tur sienas, - laipni viņu pārtrauca Tējaslaiks. – Cik man zināms, jāorientējas ir pēc nokaltušā koka, kuram atrodas līdzās veca atkritumu kaudze. Atrast pāreju ir grūti, taču tas ir iespējams. Bet pats process... Ceru, tu mums palīdzēsi?
-         Eeee... es nevaru jūs turp pārvest, - lēnītēm izmocīja Ērnijs. – Pavizināt, tas ir viens, bet pārvest...
Tējaslaiks skumji nopūtās.
-         Un mēs jau tik labi sapratāmies. Klau, Ērnij, tu pārvedīsi mūs turp, citādi, tici – man ir ļoti žēl... nāksies tevi nogalināt. Bet tu esi tik jauks cilvēks. Tāds apzinīgs. Un kažoks, starp citu, tev ļoti piestāv.
-         Bet ja es jūs pārvedīšu turp...
-         Jā, kas tad notiks? – gribēja precizēt Tējaslaiks. – Tu pazaudēsi darbu? Liela muiža. Jo pretējā gadījumā tu zaudēsi dzīvību. Kā redzi, mums rūp tava labklājība. Esi nu tik laipns, neatsaki mums.
-         Bet es... – atkal sāka iebilst Ērnijs, taču apklusa.
Viņa smadzenes pamazām sāka vārīties. Puisis bija ļoti pieklājīgs, taktisks un draudzīgs, taču viss tas, ko viņš teica, skanēja ļoti nejauki. Tonis galīgi neatbilda saturam.
-         Jā, un kur gan šeit ir tava vaina? – turpināja Tējaslaiks. – Tevi taču piespieda, vai ne? Pielika nazi pie rīkles, kā gan atteikt...
-         Nu, ja mēs runājam par piespiešanu... – nomurmulēja Ērnijs.
Kā izskatījās, citas izejas viņam tiešām nebija.
Zirgs apstājās un daudznozīmīgi paglūnēja pār plecu uz savu saimnieku: „nu, ko tu tur velc garumā? Ceļu vai esi aizmirsis?”
Ērnijs parakājās kažoka kabatā un izvilka no tās nelielu skārda kārbiņu apmēram tabakdozes lielumā, un atvēra to. Kārbiņā bija mirguļojošs pulveris.
-         Un kas ar to ir jādara? – interesējās Tējaslaiks.
-         O, vajag tikai paņemt šķipsniņu pulvera, pamest to gaisā – atskanēs zvaniņa šķindoņa un ceļš būs vaļā, tāda caurspīdīga vieta, kā saka.
-         Tātad... nekādas īpašas zināšanas nav nepieciešamas?
-         Ē... nē, ir tikai jāuzkaisa pulveris sienai, tad atskanēs zvaniņa šķindoņa, - atkārtoja Ērnijs.
-         Tiešām? Drīkst pamēģināt?
Tējaslaiks izņēma kārbiņu no viņa drebošās rokas un izkaisīja pulveri gaisā, tieši priekšā zirga purnam. Brīdi pulveris palika karājoties gaisā, tad tur izveidojās šaura gaismas arka. Tā iemirguļojās, bet pēc tam...
...Dzinn.
-         Ai! – aizmugurē kāds iesaucās. – Cik smuki, vai ne, Deivī?!
-         Jā.
-         Kādas dzirkstelītes...
-         Un tad jābrauc tur iekšā? – vaicāja Tējaslaiks.
-         Jā, - apstiprināja Ērnijs. – Tikai ātri. Pāreja ir atvērta tikai īsu brīdi.
Tējaslaiks ielika kārbiņu savā kabatā.
-         Liels paldies, Ērnij. Esmu tev ļoti, ļoti pateicīgs.
Otra viņa roka strauji sakustējās. Nomirdzēja metāls. Važonis pārsteigts samirkšķināja acis un izvēlās no ores. Aizmugurē valdīja šausmu pilns klusums, taču tajā bija arī sava daļa sajūsmas.
-         Ciest nevaru nūģus, - jautri teica Tējaslaiks, paņemot rokās grožus. 

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />