Nāvem nav nekādas vajadzības vienmēr personīgi būtu klāt, kad kāda dzīve izbeidzas. Padomājiet paši – priekš kam? Valdības valda pār tautu, taču prezidenti un premjerministri nestaigā pa mājām, lai mācītu cilvēkiem dzīvot. Nē, viņi pārāk augstu vērtē savu veselību un tādēļ vienkārši pieņem likumus.
Taču reizēm Nāve veic inspekcijas apgaitu pārvaldāmajā teritorijā, pārbaudot, vai viss pareizi funkcionē, jeb, pareizāk sakot, beidz funkcionēt.
Šobrīd viņš soļoja pa tumšajiem jūras ūdeņiem.
Kārtējais bezdibenis. Katrs solis saceļ lielus dūņu mākoņus. Melnais apmetnis cēli pland aiz muguras.
Šeit valdīja klusums, ūdens spiediens un pilnīga, absolūta tumsa. Taču pat te, tādā dziļumā bija dzīvība: gigantiski kalmāri un dīvaini omāri, veidoti vienīgi no zobiem. Zirnekļveidīgi radījumi – kuņģi uz kājiņām un gaismu radošas zivis. Tā bija klusa šaušalīga pasaulīte, taču dzīvība pastāv visur, kur tik spēj. Un ja arī kaut kur nespēj – nu ko, dzīvība nekur nesteidzas, laika ir gana.
Nāve devās uz nelielu pauguru. Tai apkārt ūdens bija daudz siltāks, un arī jūras iemītnieki šeit bija citādi: izskatījās, ka tos kāds būtu sastiķējis no tā, kas trāpījies pa rokai.
Virs paugura augšup tiecās neredzams, bet labi sajūtams karsta ūdens stabs. Kaut kur apakšā, pateicoties Plakanās pasaules maģiskajam laukam, akmeņi bija sakarsuši gandrīz līdz baltkvēlei.
Šeit slējās smaili minerālu veidojumi, un nelielajā oāzē mitinājās īpašas dzīvības formas. Tām nebija vajadzīgs ne gaiss, ne gaisma. Tām nebija vajadzīga pat barība – tādā nozīmē, kā to saprot citas sugas.
Dzīvības formas vienkārši auga ap karstā ūdens kolonnu un vairāk līdzinājās puķes un tārpa krustojumam.
Nāve nometās ceļos un sāka aplūkot kādu no tām – citādi jau viņu nebija iespējams ieraudzīt, tik sīka tā bija. Kaut kāda iemesla pēc, lai arī šajā pasaulītē nebija ne acu, ne gaismas, radībiņa bija koši sarkanā krāsā. Šāda dzīvības izšķērdība kā allaž pārsteidza Nāvi.
Tad viņš izvilka no apmetņa melna auduma sainīti, kurā, šķiet, glabājās kādi juvelierinstrumenti. Nāve uzmanīgi izvilka no atbilstošā nodalījuma sīku izkaptiņu, ne garāku par collu, un saņēma to starp īkšķi un rādītājpirkstu.
Kaut kur augšā straume izkustināja klints atlūzu, un tā lēnām, zvāļojoties un saceļot dūņu mākoņu, sāka krist lejup.
Akmens gabals nokrita blakām dzīvajai puķei, vēl nedaudz paripoja un norāva to no klints.
Tikko koši sārtā puķe izbālēja, Nāve atvēzējās ar sīko izkaptiņu...
Par visu redzošajām dievu acīm tiek runāts daudz un bieži. Stāsta, ka viņi pamanot katru zvirbuļa spārnu vēzienu. Var jau būt, ka tā arī ir. Taču dievi tikai skatās, bet viņš ir klāt.
Caurspīdīgā tārpiņa dvēsele bija maza un vienkārša. Grēcīgi nodomi tai bija sveši. Viņam nekad nebija nācis prātā iekārot kaimiņu polipa sievu. Tāpat viņš nekad nebija spēlējis azartspēles vai lietojis alkoholu. Nekad sev nebija uzdevis tāda veida jautājumus kā: „Kādēļ gan es šeit atrodos?”, jo viņam nebija ne mazākās nojausmas ne par kādu „šeit”, ne par kādu „es”.
Un tomēr asā izkapts kaut ko bija atbrīvojusi, un šis kaut kas, ieguvis brīvību, aši pazuda viļņos.
Nāve rūpīgi novietoja instrumentu sainītī un piecēlās stāvus. Viss ir labi, viss funkcionē normāli, un...
...Nē, kaut kas nav kārtībā.
 Gluži kā pieredzējis inženieris, kurš pēc nelielām izmaiņām motora troksnī spēj noteikt bojātu virzuli (piedevām daudz ātrāk par visjūtīgākajiem diagnosticēšanas aparātiem), Nāve sajuta kādu aplamu noti pasaules simfonijā. Viena vienīga nots starp miljardiem sev līdzīgu skaņu, taču tā tūliņ ir pamanāma, itin kā sīks akmentiņš lielā zābakā.
Viņš paslēja rādītājpirkstu un uzzīmēja jūras ūdenī taisnstūri. Un tikko uzradās gaiši zils durvju siluets, Nāve pārkāpa slieksnim un pazuda.
Tārpiņi pat nemanīja viņa aiziešanu. Ja būsim atklāti, arī viņa ierašanos tie nebija ievērojuši. Viņi vispār nekad neko neievēroja.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />