Tējaslaikam galvā visu laiku zibinājās zibens un sprāga petardes. Un šādā vietā noritēja domāšanas process. Kā reiz šobrīd Tējaslaiks domāja. Par nemirstību.
Varbūt viņš arī bija traks, taču nekādā gadījumā – muļķis. Algoto Slepkavu Ģilde turēja godā savu pagātni, tās koridorus greznoja slavenu slepkavu portreti un krūšutēli, kas... nē, nē, ne gluži tā. Tie bija slavenu slepkavu klientu portreti un krūšutēli, un tikai izlasot uzrakstu uz nelielas bronzas plāksnītes, kas bija piestiprināta blakus, varēja uzzināt, ka šis cilvēks „Ir pametis šo grēcīgo pasauli Klejojošās Dēles gada 3. grūnijā, pateicoties cien. K.V.Dobsona kunga(Odzes Nams) palīdzībai.” Daudzām vecām un cienījamām mācību iestādēm pieder veselas zāles, kas veltītas labākajiem absolventiem, kuri iemantojuši mūžīgu slavu, noliekot galvu par monarhiju vai Tēviju. Ģilde maz atšķīrās no šiem iestādījumiem, ja nu vienīgi ar attieksmi. Mūžīga piemiņa tika nevis tiem, kas nolika galvu, bet gan tiem, kuru galvas tika noliktas.
Katrs ģildes loceklis, atkarībā no spējām un iespējām centās pakāpties augstāk. Jo tas nozīmēja nemirstību. Jo varenāks bija klients, jo nemanāmāka un atturīgāka bronzas plāksnīte ar tavu vārdu.
Bet ja klients ir ļoti, nu ļoti slavens, tad tavs vārds vispār nekur nefigurē. Un priekš kam? Visi jau tik un tā zina...
Pie galda sēdošie vīri nenovērsa no Tējaslaika skatienu. Nav ideju par ko domāja Bandžo, ja vai viņš vispār kādreiz domā, taču pārējie četri sprieda apmēram šādi: „Pašpārliecināts zellis, kā jau visi algotie slepkavas. Uzskata sevi par pašu spicāko? Ha, es viņu ar vienu kreiso varētu nolikt gar zemi bez mazākām problēmām. Kaut gan... visādas runas klīst. Un tas viņa skatiens... zosāda metas...”
-                          Nu un kas tas būs par darbu? – beidzot jautāja Stieplīte.
-                          Mēs nestrādājam, - iebilda Tējaslaiks. – Mēs sniedzam pakalpojumus. Un šie pakalpojumi var nodrošināt katram desmit tūkstošus dolāru.
-                          Apmaksa krietni augstāka kā Zagļu Ģildē, - konstatēja Vidējais Deivs.
-                          Man nekad nav patikusi Zagļu Ģilde, - pat nepagriežot galvu, paziņoja Tējaslaiks.
-                          Kāpēc?
-                          Viņi uzdod pārāk daudz jautājumu.
-                          Mēs vispār nevienu jautājumu neuzdodam, - Stieplīte pasteidzās viņu pārliecināt.
-                          Tātad mums ir ideāla saderība vienam ar otru, - teica Tējaslaiks. – Dzeriet alu, kamēr vēl nav ieradušies pārējie mūsu mazās trupas locekļi.
Stieplīte pamanīja, ka Vidējā Deiva lūpas jau veras jautājumam: „Kādi vēl...”, un veikli zem galda iespēra savam kolēģim. Saruna par jautājumiem vēl bija labā atmiņā.
Durvis pavērās, un zālē ieslīdēja kāda figūra. Pareizāk – nevis ieslīdēja, bet centās nemanāmi iefiltrēties apkārtējā vidē. Jaunpienācējs iešmauca caur šauro durvju spraugu un zagās gar sienu, cenšoties sev nepievērst uzmanību. Taču apkārtējā vide kategoriski atteicās uzņemt savās skavās neaicināto viesi.
Nostājies pie galda, viņš blenza uz sēdošajiem pāri augstu saceltajai apkaklei.
-                          Tas taču ir burvis! – izgrūda Persiks.
Apmetnī tērptā figūra atkāpās sāņus un piestūma galdam vēl vienu krēslu.
-                          Kušs! – viņš nošņācās. – Es esmu inkognito!
-                          Labi, labi, Gnito kungs, - pamāja Vidējais Deivs. – Tu vienkārši esi Kāds Smaildibena Cepurē. Tas ir mans brālis Bandžo, tas – Persiks, bet šis – Stie...
Burvis veltīja Tējaslaikam izmisuma pilnu skatienu.
-                          Es jau negribēju nākt!
-                          Klātpienākušais Muksimnu kungs tiešām ir burvis, kā jau jūs uzminējāt, - Tējaslaiks uzņēma valodu. – Jeb precīzāk, students. Šobrīd viņš ir nonācis visai nepatīkamā situācijā, un tādēļ arī piekrita piedalīties mūsu pasākumā.
-                          Un cik ļoti nepatīkamā situācijā viņš ir iekūlies? – vēlējās noskaidrot Vidējais Deivs.
Burvis nodūra acis.
-                          Es kļūdaini novērtēju savas izredzes.
-                          Ko, nospēlēji pēdējās bikses? - nosmīkņāja Stieplīte.
-                          Es nomaksāju visus parādus! – Muksimnu kaismīgi iesaucās.
-                          Nu, protams. Redz, tikai Hrizoprazam šausmīgi nepatīk, kad viņa sūri grūti pelnītā naudiņa nākošā rītā ir pārvērtusies par svinu, - jautri stāstīja Tējaslaiks. – Tādēļ arī mūsu draugam ir nepieciešami brīvi līdzekļi un steidzama klimata maiņa, lai saglabātu savas rokas un kājas pie labas veselības.
-                          Tikai mūs neviens nebrīdināja, ka šeit tiks iejaukta kaut kāda maģija, - saviebās Persiks.
-                          Mūsu mērķis ir... burvja tornis. Gandrīz burvja un zināmā mērā tornis, - paskaidroja Tējaslaiks.
-                          Gandrīz burvja tornis? – pārjautāja Vidējais Deivs, - Burvjiem ir īpatnēja humora izjūta attiecībā uz lamatām.
-                          Es taču teicu, ka torņa īpašnieks nav gluži burvis.
-                          Tas tiek apsargāts?
-                          Domāju, ka jā. Saskaņā ar leģendu. Bet ne ļoti.
Vidējais Deivs sarauca uzacis.
-                          Un šajā tornī glabājas dārgumi?
-                          O, jā.
-                          Tad kāpēc tas ir vāji apsargāts?
-                          Spriežot pēc visa, īpašnieks pats neapjēdz, cik vērtīgi... vērtīgs ir viņa īpašums.
-                          Slēdzenes? – turpināja izjautāt Vidējais Deivs.
-                          Pa ceļam mēs paņemsim līdzi vēl vienu vīru, kurš līdzēs tikt galā ar šo problēmu.
-                          Un tas būtu?
-                          Brauna kungs.
Visi draudzīgi pamāja. Zināmās aprindās, iesaistītās zināmos darījumos (ja jūs nezināt šos darījumus, tad nepiederat šīm aprindām), Brauna kungs bija visai slavens. Viņa piedalīšanās jebkuram darījumam piešķīra solīdumu. Tas bija pieklājīgi ģērbies kungs, vienmēr ar nelielu ādas koferīti rokā. Šajā koferītī atradās instrumenti, lielāko daļu no kuriem pats Brauna kungs arī bija izgudrojis. Pieņemsim, ka jums ir jāiekļūst kādā mājā vai slepenā istabā ar dārgumiem, tad lūk – bez Brauna kunga šajā gadījumā jums nekā neiztikt. Agri vai vēlu jums nāksies viņu ataicināt. Un viņš arī tūliņ ieradīsies – kā allaž savos spoži viksētajos zābakos, ar mazo koferīti rokā. Koferīti, kurš pilns ar dīvaini izliektām stieplēm un pudelītēm, kurās atrodas alķīmiķu radītas vielas. Apmēram minūtes desmit viņš neko nedara, tikai skatās uz slēdzeni, tad izvēlas kādu no simts gandrīz vienādām stieplēm, un apmēram pēc stundas jau dodas projām, paņemot sev līdzi desmito daļu laupījuma. Protams, Brauna kunga pakalpojumus varēja arī neizmantot. Izvēle vienmēr ir. Varbūt kāds ir sajūsmā par droši aizslēgtām durvīm un ir gatavs pavadīt vai visu dzīvi, svētlaimīgi blenzdams uz tām...
-                          Nu labi. Un kurp mēs dodamies? – jautāja Persiks.
Tējaslaiks pagrieza galvu un veltīja viņam kārtējo smaidu.
-                          Manuprāt, jautājumus uzdod tas, kurš maksā. Un maksāju šoreiz es.
Taču Persikam vairs nevēlējās blenzt stikla bumbiņā.
-                          Nu, šito... Es tak tikai gribēju kā labāk... – viņš nomurmulēja.
-                          Pareizi organizēts izlūkgājiens nodrošina veiksmīgu operāciju, - pamācoši teica Tējaslaiks.
Pēc tam viņš nopētīja cilvēku-kalnu Bandžo.
-                          Un kas šis ir par radījumu?
-                          Tas ir Bandžo, - paziņoja Vidējais Deivs, uztinot kazaskāju.
-                          Oho! Un tas ir saprātīgs?
Šķita, ka laiks ir apstājies. Visi lūrēja uz Vidējo Deivu. Ank-Morporkas noziedznieku pasaulē viņš bija pazīstams kā saprātīgs un pacietīgs cilvēks, viņu pat zināmā mērā uzskatīja par intelektuāli, jo daži no viņa tetovējumiem bija bez drukas kļūdām. Un vēl viņš bija uzticams un godīgs. Vispār gan to var teikt par jebkuru kārtīgu noziedznieku. Vienīgais viņa trūkums bija tāds, ka Vidējais Deivs pārāk cietsirdīgi izturējās pret jebkuru, kurš atļāvās nicīgi izteikties par viņa brāli.
Bet šajā visā bija arī kāds pozitīvs moments: Vidējais Deivs nekad nepārsteidzās. Viņš pabeidza tīt tabaku papīrā un pielika kazaskāju pie lūpām.
-                          Jā, - viņš beidzot teica.
Stieplīte nolēma nogludināt radušos situāciju.
-                          Nevarētu teikt, ka viņš ir īpaši saprātīgs, taču Bandžo var būt ļoti noderīgs. Zināmās situācijās. Viņš var pacelt gaisā uzreiz divus. Aiz rīkles.
-                          Urrrr, - atsaucās Bandžo.
-                          Gatavais vulkāns, - Tējaslaiks sajūsminājās.
-                          Vai tiešām? – vaicāja Vidējais Deivs Lillijbaltais.
Stieplīte sagrāba viņu aiz rokas un nosēdināja atpakaļ uz krēsla.
Tējaslaiks pasmaidīja.
-                          Es patiešām ceru, ka mēs kļūsim draugi, Vidējā Deiva kungs. Man nāvīgi negribētos jūsos visos vilties. – Viņš vēlreiz uzsmaidīja, tad pagriezās pret pārējiem. – Nu, kungi, vai esam vienojušies?
Visi pamāja ar galvu, jāsaka gan – nedaudz nepārliecināti. Šis Tējaslaika kungs... viņu sen būtu vajadzējis iesprostot ērtā istabiņā, kurai sienas iztapsētas ar paklājiem. Bet desmit tūkstoši dolāru ir desmit tūkstoši dolāru, un varbūt pat vairāk.
- Nu re cik jauki, - noteica Tējaslaiks un noskatīja Bandžo no galvas līdz kājām. – Tad nu ķersimies klāt...
Un viņš iesita Bandžo. Ļoti stipri. Tieši pa zobiem.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />