Santa Ruksuss. T.Pratčets

Tas pat nebija traktieris. Šeit vienkārši sanāca cilvēki, lai iedzertu un apspriestu ar citiem cilvēkiem darījumus, kas lielākoties attiecās uz sveša īpašuma nodošanu no vienām rokām citās. Kaut gan, ja būsim godīgi, vai tad visa biznesa pasaule ar to nenodarbojas?
Nu tad lūk, pieci darījumu cilvēki sēdēja pie viena galda, kura vidū dega svece. Vēl uz galda atradās atvērta pudele, kura katram gadījumam bija novietota pēc iespējas tālāk no liesmas.
-                          Jau ir pēc sešiem, - teica lamzaks ar milzīgu bizīšu kūli uz galvas un bārdu, kurā varētu paslēpties vesels āzis (spriežot pēc smakas, viņš tur tiešām bija). – Pulkstenis jau sen nozvanīja. Viņš neatnāks. Tinamies projām.
-                          Sēdi nost. Algotie slepkavas vienmēr kavējas. Tas ir viņu stilā.
-                          Psihi viņi ir. Visi kā viens.
-                          Viņu valodā tas saucas ekscentriskums.
-                          Kāda tur atšķirība?
-                          Naudas daudzumā.
Pārējie trīs darījumu cilvēki, kuri līdz šim sēdēja klusi, daudznozīmīgi saskatījās.
-                          Ko, ko? Tu neteici, ka viņš ir algots slepkava, - saraucis uzacis, ierunājās Stieplīte. – Viņš taču neteica, ka tas džeks ir algots slepkava, vai ne, Bandžo?
Atskanēja kaut kas līdzīgs attālam pērkona grāvienam – Bandžo Lilijbaltais noklepojās.
-                          Aha, - tas skanēja kā nogruvums kalnos. – I dzirdējuši neesam.
Pārējie nogaidīja, kamēr norimst dārdoņa. Pat Bandžo čuksti spēja radīt atbalsi.
-                          Viņš... – teica lamzaks un bakstīja ar pirkstu uz visām pusēm. Pēc viņa žesta varēja spriest, ka cilvēks, par kuru ir runa, varētu būt grozs ar cietu maizi, dažas saliekamas taburetes, galdauts, trauki uz galdiem, un piknikā devusies skudru ģimene. – Pilnīgi traks. Un vēl viņam ir smieklīga acs.
-                          Pati parastākā ieliekamā stikla acs, - iebilda darījumu cilvēks ar iesauku Kaķacs un pamāja oficiantam, lai tas atnes četrus alus kausus un glāzi piena. – Bez tam viņš maksā desmit tūkstošus uz purna. Man ir nospļauties, kāda viņam tā acs.
-                          Esmu dzirdējis, ka viņa acs ir kā zīlnieces kristālbumba, tikai maziņa. Ja ieskatās, tajā pat var kaut ko saredzēt. Tev tas šķiet normāli? Un vēl stāsta, ka viņš kā pablenž uz tevi ar to aci... – turpināja pirmais runātājs, vairāk zināms kā Persiks, kaut arī, kāpēc viņu tā sauca, neviens nezināja.*

_____________
* Persika izskats nebūt nerosināja uzdot jautājumus, ja nu vienīgi kaut ko tādu: „Lū-lū-lūdzu, ja es atdošu visu savu naudu, vai jūs nebūsiet tik laipns un otru kāju man atstāsiet nesalauztu?”
 
Kaķacs smagi nopūtās. Tējaslaika kungā bija kaut kas dīvains, to nevarēja noliegt. Vispār jau visi algotie slepkavas ir dīvaini ļaudis. Un Tējaslaika kungs solīja labu naudiņu. Starp citu, ne viņš viens izmantoja informatoru un kramplaužu pakalpojumus. Algotie slepkavas uzskatīja, ka ir negodīgi izmantot palīdzību no malas, bet kurš gan vispār vairs ir godīgs, mūsu dienās ta? Parasti algotie slepkavas maksāja ar kavēšanos un kaulējās par katru grasi, it kā viņi būtu tie, kas jums izdara nenovērtējamu pakalpojumu. Savukārt ar Tējaslaika kungu tādas problēmas neradās. Jāsaka gan, ka pēc piecu minūšu sarunas ar viņu sāka asarot acis un radās gandrīz nepārvarama vēlēšanās noberzt ādu no ārpuses un iekšpuses. Bet atkal jau jāprasa: kurš gan mūsdienās ir ideāls?
Persiks paliecās uz priekšu.
-                          Zināt ko? – viņš čukstēja. – Domāju, ka viņš jau ir šeit. Vienkārši izmainījis izskatu! Nomaskējies sēž un smejas par mums! Un ja tas tiešām ir tā...
Persiks draudoši nokrakšķināja pirkstu locītavas.
Pēdējais no pieciem, Vidējais Deivs Lilijbaltais, slepus vēroja pustumšo traktiera zāli. Vientuļu apmeklētāju te netrūka. Viņi, gandrīz visi kā viens bija tērpti melnos apmetņos ar lielām kapucēm un sēdēja pa kaktiem. Ļoti naidīgi sēdēja.
-                          Muļķis tu esi, Persik, - teica Kaķacs.
-                          Pats muļķis, - atcirta Persiks. – Šitie algotie slepkavas tā māk maskēties, ka o-ho-ho!
-                          Un aci kā tu nomaskēsi?
-                          Skat, tur pie kamīna. Puisis ar apsēju uz acs, - paziņoja Vidējais Deivs, kura tikums nebija vis liekvārdība, bet gan vērība.
Pārējie kā pēc komandas pagriezās pret kamīnu.
-                          Lūk, lūk! Viņš nogaida, kad mēs zaudēsim modrību, un tad kā lēks! – uzstāja Persiks.
-                          Algoties slepkavas nogalina tikai par naudu, - iebilda Kaķacs, taču jau ar zināmām šaubām balsī.
Visi pieci lūrēja uz aizdomīgo puisi apmetnī, bet tas, savukārt, blenza uz viņiem ar savu vienīgo aci.
Ja pie galda sēdošajam pieciniekam pajautātu, ar ko gan viņi pelna iztiku, atbildes visdrīzāk būtu: „Ai, ar ko pagadās”. Vai arī: „Šā tā izgrozos pamazītēm”. Vai arī Bandžo gadījumā vienkārši: „Koa?”
Saskaņā ar jebkuras sabiedrības standartiem, šie cilvēki bija noziedznieki, lai arī paši sevi par tādiem neuzskatīja. „Netīrs bizness” viņu izpratnē bija saistīts ar cilvēkiem, kas nekad nemazgājās. Parasti viņi nodarbojās ar to, ka pārvietoja dažādas lietas. Reizēm šīs lietas atradās, teiksim, aiz dzelzs durvīm vai arī svešā mājā. Reizēm šīs „lietas” izrādījās cilvēki, pārāk nenozīmīgi, lai iesaistītu pasākumā Algoto Slepkavu Ģildi, taču diemžēl ietrāpījušies nepareizajā vietā un laikā. Parasti šos cilvēkus pārvietoja uz citu vietu – piemēram, jūras dibenu.*

_____________
*Starp citu, tieši tā arī Stieplīte bija dabūjis savu iesauku. Viņš vienkārši racionalizēja utilizācijas „cementa zābaku” metodi. Šīs metodes lielākais trūkums bija tāds, ka atsevišķām klienta ķermeņa daļām bija nejauka tendence uzpeldēt, un tas radīja neapmierinātību mierīgo iedzīvotāju vidū. Problēma tika atrisināta ar vienkāršu stieplīšu tīklu, kas visu saturēja kopā, bet ļāva zivtiņām un krabīšiem veikt savu utilizācijas daļu.
 
Neviens no lieliskā piecinieka oficiāli nebija iesaistīts kādā no Ank-Morporkas ģildēm, taču par klientu trūkumu nežēlojās – pie kam šie klienti kā reiz visbiežāk bija kādas ģildes locekļi. Vienā vārdā sakot – darba bija gana. Vienmēr atradās kaut kas, ko vajadzēja pārvietot no punkta A un punktu B, vai arī, teiksim, pašā C punkta dibenā.
-                          Tūliņ es viņu paglaudīšu... – norūca Persiks.
Pie viņu galdiņa pieslīdēja oficiants, kurš bija atnesis pasūtītos dzērienus.
Pēkšņi Bandžo ieklepojās. Tā bija zīme, ka viņa galvā uzradusies Doma.
-                          Es nekā nesaprotu... – viņš nodārdināja.
-                          Tiešām? – jautāja Vidējais Deivs.*

___________
* Apakšējais (noziedzīgais) Ank-Morporkas slānis bija tā izpleties, ka virsējais (likumam paklausīgais) slānis šobrīd vairāk izskatījās pēc vistas, kas uzraususies uz strausa olas un mēģina to izperēt. Noziedzīgajā pasaulē jau bija Lielais Deivs, Resnais Deivs, Jukušais Deivs, Mazais Deivs un Garais Deivs. Ar vārdu dažādību bija tīrā neraža.
 
-                          Nē, nu paklausās, veči... Kur ta šitamā caurumā ir uzradies oficiants?
-                          Labvakar, - sasveicinājās Tējaslaiks, noliekot paplāti uz galda.
Visi klusējot blenza uz viņu.
Viņš tiem draudzīgi uzsmaidīja.
Persiks ar savu milzīgo plaukstu uzsita pa galdu.
-                          Ak, tu – sīkais...
Cilvēkiem ar šādu nodarbošanos ātri vien attīstās spējas paredzēt tuvāko nākotni. Vidējais Deivs un Kaķacs, kuri sēdēja blakus Persikam, veikli atvirzījās no sava kolēģa.
-                          Sveiki! – pēkšņi iesaucās Tējaslaiks.
Vienlaikus kaut kas nozibēja gaisā un tieši starp Persika īkšķi un rādītājpirkstu galdā iedūrās kinžals.
Persiks ar šausmām blenza uz vibrējošo nazi.
-                          Mans vārds ir Tēj-ah-laik-hē, - stādījās priekšā Tējaslaiks. – Un kā sauc tevi?
-                          Eeee... Persiks, - nedroši teica Persiks, vēl arvien blenzdams un vibrējošo kinžalu.
-                          Interesants vārds, - teica Tējaslaiks. – Un kāpēc gan tevi sauc par Persiku, ko, Persik?
Vidējais Deivs ieklepojās.
Persiks ieskatījās Tējaslaika sejā. Stikla acs izskatījās kā blāvi mirgojoša pelēka bumbiņa. Bet otra, veselā – kā sīks punktiņš pienbaltā jūrā.
Persiks bija sastapies ar intelektu tikai tajos gadījumos, kad viņam nācās piekaut vai aplaupīt cilvēkus, kam tas piemita, taču pašsaglabāšanās instinkts viņu burtiski pielīmēja pie krēsla.
-                          Tādēļ, ka es nekad neskujos, - viņš ar mokām izspieda.
-                          Redzot bārdasnažus, Persiks sāk nervozēt, - pakalpīgi paskaidroja Kaķacs.
-                          Vai tev ir daudz draugu, Persik? – vaicāja Tējaslaiks.
-                          Nuuu, ir daži...
Ar strauju kustību, no kuras salēcās visi pie galda sēdošie, Tējaslaiks apgriezās ap savu asi, paķēra krēslu, nolika to pie galda un apsēdās. Trīs no darījumu cilvēkiem, kas jau bija sagrābuši kinžalus, uzmanīgi atlieca pirkstus.
-                          Bet man, lūk, draugu nav, - laipni, kā atvainojoties viņš bilda. – Laikam neprotu viņus atrast. No otras puses... ienaidnieku man arī nav. Neviena. Un tas ir brīnišķīgi, vai ne?

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />