Santa Ruksuss. T.Pratčets

Uz tepiķīša pie kamīna sēdēja jauns cilvēks un kasīja vienam no suņiem vēderu.
-         Tējaslaika kungs!
-         Mans uzvārds ir Tēj-ah-laik-hē, - ar vieglu pārmetumu balsī bilda jauneklis. – Kāpēc gan visi to izrunā nepareizi?
-         Kā gan tu...
-         Bez īpašām pūlēm, ser. Kaut gan pēdējās pāris pēdas lika man pasvīst.
Tepiķītis bija notriepts ar kvēpiem. Lejass atcerējās, ka bija dzirdējis kaut kādu skribināšanos no kamīna puses, taču netika tai pievērsis uzmanību. Pa dūmvadu šeit iekļūt nevarēja – kamīna skurstenī bija iemūrēts drošs režģis.
-         Vecajā bibliotēkā ir ar ķieģeļiem aizkrauts kamīns, - paskaidroja Tējaslaiks, it kā būtu izlasījis viņa domas, - tam ir kopīgs dūmvads ar jūsējo. Tikai viegla pastaiga, ser.
-         Tiešām?
-         Jā, ser.
Lejass pamāja ar galvu. Vietējie dūmvadi bija īsts labirints, un to katrs algotais slepkava dabūja zināt tikko uzsāka mācības Ģildē. Un pēc tam laimīgi aizmirsa. Jā, un vēl kas. Nekad nav par ļaunu parādīt savam kolēģim, kurš šeit ir spicāks. To arī mācīja Ģildē...
-         Kā rādās, suņiem tu patīc.
-         Es māku saprasties ar dzīvniekiem, ser.
Tējaslaika seja bija jauna, atklāta un draudzīga. Katrā ziņā viņš visu laiku smaidīja. Vienīgais „bet” – šis smaids ne visai harmonēja ar stikla bumbiņu, kas bija ievietota viņam acs vietā pēc kāda nelaimes gadījuma, kas bija lēcies Tējaslaikam kaut kad bērnībā. Katrā ziņā, nu baigais efekts. Kaut arī otru viņa aci varēja nosaukt par normālu tikai ar lielu piespiešanos. Lords Lejass nekad savā dzīvē nebija redzējis tik mazu un caururbjoši melnu redzokli. It kā Tējaslaiks skatītos uz pasauli caur kniepadatas galviņu.
Atjēdzies no šīm pārdomām, lords Lejass pēkšņi pamanīja, ka negribot ir atkāpies aiz rakstāmgalda. Vispār jau ne viņš viens tā reaģēja uz Tējaslaika klātbūtni. Jo tālāk jūs atradīsieties no šī jaunekļa, jo ilgāk dzīvosiet.
-         Māki, hmmm? Bet man uz galda guļ tava atskaite, kurā rakstīts, kā tu pienagloji sera Džordža suni pie griestiem.
-         Viņa riešana man traucēja strādāt, ser.
-         Nū, ir taču arī citas metodes. Piemēram suni varēja iemidzināt.
-         Ooo. – Tējaslaika seja uz brīdi ieguva sapīkušu izteiksmi, taču pēc brīža viņš atkal kļuva jautrs. – Tomēr es izpildīju kontrakta noteikumus, ser. Par to nav nekādu šaubu. Kā teikts instrukcijā, es tuvināju sera Džordža lūpām spoguli – elpas nebija, ser. Es visu sīki un smalki aprakstīju savā atskaitē.
-         Jā, jā, protams.
Šīs pārbaudes brīdī sera Džordā galva mētājās vairāku pēdu atstatumā no ķermeņa. Taču pats šausmīgākais bija tajā, ka Tējaslaiks rīkojās pilnīgi apdomāti. Lords Lejass nodrebinājās.
-         Bet kalpi?
-         Es taču nevarēju pieļaut, ka viņi ielaužas istabā visnepiemērotākajā brīdī, ser.
Lejass atkal pamāja ar galvu, juzdamies gandrīz kā stikla bumbiņas un melnās kniepadatas galviņas nohipnotizēts. Protams, kaut ko tādu nedrīkstēja pieļaut. Jo Ģildes loceklis varēja sadurties ar cilvēkiem, kurus apmācījuši tieši tie paši skolotāji, kas viņu. Vispār gan, večuks – namzinis un kalpone pat nedomāja kaut kur ielauzties – viņi vienkārši atradās tajā pašā mājā...
Vispār jau nekādu likumu nebija, taču ilgā gadu gaitā Ģilde ievēroja zināmus noteikumus un tās locekļi ļoti rūpīgi pildīja pasūtījumus: aizslēdza aiz sevis durvis, bet reizēm pat uzkopa telpas. Pāri darīšana nevainīgajiem tika stingri nosodīta un salīdzināta gandrīz vai ar sacelšanos pret sabiedrības morāles pamatiem. Tā tika uztverta kā sliktas audzināšanas pazīme. Pat kā bezgaumība. Kaut arī, protams, nekādu likumu nebija.
-         Vai es visu izdarīju pareizi, ser? – ar neslēptu satraukumu vaicāja Tējaslaiks.
-         Jā, bet... bez vajadzīgās elegances.
-         Paldies, ser. Esmu vienmēr gatavs uzklausīt kritiku. Nākošreiz pacentīšos rīkoties akurātāk.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />