Cilvēki Ģildē ieradās visdažādākie. Taču, ko šeit ir pazaudējis Bētāesat, Lejass nespēja izprast. Bija grūti pat iedomāties, ka viņš varētu kādam iedurt sirdī, ja pastāvētu kaut mazākā iespēja notraipīt ar asinīm naudas maku. Savukārt Tējaslaika kungs...
Ģilde uzņēma savās rindās jaunus cilvēkus un sniedza tiem pirmklasīgu izglītību, iemācot nogalināt tīri un aukstasinīgi par naudu un sabiedrības labā vai arī, mazākais, tās sabiedrības daļas, kurai bija nauda (kaut ko sabiedriskāku par šo daļu ir grūti iedomāties), labā.
Reizēm gan mēdza gadīties izņēmumi kā Tējaslaika kungs, kuram nauda neko nenozīmēja. Tējaslaika kungam bija patiesi spīdošs intelekts, no visām pusēm spīdošs intelekts, kā spoguļa lauskas. Druskās sasista spoguļa.
Tējaslaika kungs rotaļājās ar dzīvi. Un ar citu cilvēku dzīvēm.
Pie sevis Lejass jau bija nolēmis – galīgi un negrozāmi – ka visai drīz Tējaslaika kungs kļūs par upuri kādam nebūt nelaimes gadījumam. Līdzīgi kā daudzi cilvēki ar ne visai izteiktām morālām vērtībām lords Lejass pieturējās zināmiem principiem, kurus Tējaslaika kungs nicīgi noraidīja. Slepkavība par naudu ir ļoti smalka spēle: tu stājies pretī cilvēkiem, kuri zina noteikumus vai, sliktākajā gadījumā, ir spējīgi nolīgt cilvēkus, kuri zina šos noteikumus. Tīra slepkavība liek lepoties, sagādā apmierinājumu. Kādu gan prieku var gūt no netīras slepkavības? Agri vai vēlu sāksies tenkas...
Tomēr ar pasūtītājiem, kas būtu līdzīgi šodienas apmeklētājam, Ģildei vēl nebija nācies saskarties, tādēļ šeit kā reiz varētu ļoti noderēt Tējaslaika perversais prāts. Un ja arī viss nobruks... lordam Lejass ar to nebūs nekāda sakara, vai ne?
Viņš atkal pievērsās papīru kaudzei uz galda. Pārsteidzoši: to kaudze auga gluži vai acu priekšā. Taču uzskaitei jābūt, bez tās nekur. Viņi tomēr ir algoti slepkavas nevis kaut kādi lielceļa laupītāji...
Pie durvīm klauvēja. Lejass nolika malā lapu, kuru šajā brīdī pētīja, un atlaidās pret krēsla atzveltni.
-         Tējaslaika kungs? Vari ienākt, - viņš valdonīgi iesaucās.
Ar tiem jaunajiem nedrīkst atslābināties. Viņiem jāzina, kurš te ir galvenais.
Tomēr, kad atvērās durvis, uz sliekšņa parādījās viens no kalpiem ar tējas traukiem uz paplātes.
-         Ā, Kārters... – lords Lejass pamāja ar galvu, tūliņ pielāgojoties apstākļu maiņai. – Noliec paplāti uz galda.
-         Protams, ser, - atsaucās Kārters. Rūpīgi novietojis paplāti uz galda, viņš atlieca muguru. – Piedodiet, ser. Es tūliņ pat atnesīšu otru tasi.
-         Ko?
-         Jūsu viesim, ser.
-         Kādam viesim? Ā, tu par Tējaslaika kungu, bet...
Viņš pēkšņi apklusa un apgriezās apkārt.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />