Kādu brīdi Lejass blenza uz tukšo apmetni, bet tad, neatraujot skatienu, pastiepa roku pēc saziņas aparāta klausules.
-         Bētēesat kungs? – pāris reizes iepūtis klausulē, viņš jautāja. – Saki man, lūdzu, cik naudas dotajā brīdī ir mūsu krātuvē. Nē, aptuveni. Nu pieņemsim, ar precizitāti līdz miljonam. – Uz brīdi viņš klausuli attālināja no auss un, nogaidījis, kad otrā galā noklusīs vārdu plūdi, piemetināja: - Un tomēr, esi tik labs un pārbaudi.
Tad lords Lejass nolika klausuli un sakrustoja uz galda plaukstas.
-         Varbūt varu piedāvāt ko dzeramu?
„Jā, laikam varat gan.”
Atviegloti nopūties, Lejass devās pie skapīša, kas sevī slēpa visplašāko dažādu dzērienu spektru. Viņš pārslidināja pirkstus smalkām karafēm, kurās, ja ticam etiķetēm, bija ielietas tādas neparastas substances kā Smur, Snižd, Sjiksiv un Snīvtrop.*

_____________________
* Vispārzināms fakts: daži kalpotāji (jeb pareizāk – lielākais vairums) ir iecienījuši patukšot saimnieku alkohola krājumus. Un sakarā ar to dažas augstustāvošas personas ir sev iegalvojušas, ka var apmuļķot kalpus, ja dzērienu nosaukumus uz pudelēm uzraksta no otra gala. No otras puses, katrs sevi cienošs namzinis ir pārliecināts, ka saimnieks neko nemanīs, ja viskiju atšķaidīs ar jodu.
 
-         Un ko jūs dzersit? – jautāja lords Lejass, pie sevis zīlējot, kur gan Auditoram varētu būt mute.
Viņa roka brīdi pakavējās pie pašas mazākās karafītes, kuru rotāja uzraksts „Edni”.
„Mēs nedzeram.”
-         Bet jūs taču pats tikko teicāt, ka es varu jums piedāvāt ko dzeramu!
„Neapšaubāmi. Mēs esam pilnīgi pārliecināti, ka tu esi spējīgs veikt šo darbību.”
Lejass roka pati no sevis pastiepās pēc viskija karafes, taču šajā brīdī saziņas aparāts izgrūda aicinošu svilpienu.
-         Jā, Bētēesat kungs? Tā ir? Tiešām? Nu ko, es pats arī ne reizi vien starp dīvāna spilveniem esmu uzgājis dučiem iekritušu monētu...  Nē, es nemaz... Jā, man bija iemesls aizdomām... Nē, ar tevi tam nav nekāda sa... Un neviens tevi par to ne... Nē, es nezinu... Jā, ej atgulies, ļoti laba doma. Paldies.
Viņš nolika klausuli. Apmetnis pat nesakustējās.
-         Mums ir jāzina, kur, kad un, protams, kuru, - pēc ieilgušas pauzes viņš noteica.
Apmetnis pamāja.
„Šo vietu jūs neatradīsiet nevienā kartē. Uzdevums ir jāizpilda nedēļas laikā. Tādas ir mūsu prasības. Un kas attiecas – kuru...”
Uz rakstāmgalda pēkšņi uzradās zīmējums, un vienlaikus lorda Lejass galvā atskanēja sekojošs paskaidrojums:
„Sauksim viņu par... Resnīti.”
-         Tas ir kāds joks, vai?
„Mēs nekad nejokojam.”
„Par to gan es nezin kāpēc vairs nešaubos”, drūmi nodomāja Lejass un sāka bungot ar pirkstiem pa galdu.
-         Bet daudzi uzskata, ka viņa nemaz nav.
„Viņam ir jābūt. Padomā pats – tu viņu pazini no pirmā acu uzmetiena. Viņam pat vēstules raksta.”
-         Nu kaut kādā nozīmē viņš, protams, ir...
„To pašu var teikt par katru no mums. Taču mēs runājam par viņa esības pārtraukšanu.”
-         Atrast jūs interesējošo personu nebūs visai viegli.
„Viņa aptuvenā atrašanās vieta ir zināma daudziem. Pamēģiniet izvaicāt ļaudis ielās.”
-         Jā, protams, - automātiski pamāja Lejass.
Izvaicāt ļaudis? Var pārprast. Drīzāk jāpajautā...
-         Kā jau jūs pats pirmīt teicāt, - viņš turpināja, - kartē šo vietu neatrast. Bez tam, kā gan var novākt... Resnīti? Piedzirdīt ar saindētu heresu?
Ja apmetnim būtu seja, tā šajā brīdī atplauktu smaidā.
„Tu neizproti darba, kas jums jāpaveic, būtību”, - atskanēja Lejass galvā.
Viņš gandrīz vai sašuta, izdzirdējis šos vārdus. Algotie slepkavas nekad neveic darbu. Viņus nolīgst vai uzaicina sniegt pakalpojumus. Bet darbs... lai ecēšas strādā, tās ir no koka.
-         Un ko tas es nesaprotu?
„Mēs maksājam, bet jūs atrodat līdzekļus un veidus.”
Apmetnis sāka izgaist.
-         Un kā es ar jums sazināšos? – steidza jautāt Lejass.
„Mēs paši ar tevi sazināsimies. Mēs zinām, kā tevi atrast. Mēs varam atrast jebkuru.”
Noslēpumainais apmetnis izgaisa. Tajā pat brīdī durvis atsprāga, un uz sliekšņa uzradās galīgi apjukušais Bētēesat kungs, Algoto Slepkavu Ģildes mantzinis.
-         Piedodiet par traucējumu, milord, taču es nevarēju neatnākt!
Bētēesat kungs uzmeta uz galda dažus skaļi šķindošus aplīšus.
-         Lūk, skatat nu!
Lejass uzmanīgi paņēma rokā zelta aplīti, tik ļoti līdzīgu monētai, ja neskaita...
-         Ne nomināla! – iesaucās Bētēesat kungs. – Ne ērgļa, ne cipara, ne naudas kaltuves zīmes! Nekā! Un visi kā viens šitādi!
„Tas nozīmē, ka tās ir bezvērtīgas?” – jau gribēja iesaukties Lejass, pat muti jau atvēra... Un tūliņ pat arī aizvēra. Ai, kā gribētos tam ticēt! Jo: nav zelta – nav kontrakta, tādi ir nepārkāpjamie likumi. Tomēr šajā gadījumā atpakaļceļa ne bija. Algots slepkava zeltu pazīst.
-         Parasti aplīši, - viņš novilka. – Tikai no tīra zelta.
Bētēesat kungs padevīgi pamāja.
-         Nu ko, - Lejass paraustīja plecus, - zelts vienmēr paliek zelts.
-         Šeit noteikti ir iejaukta kāda nebūt maģija! – iesaucās Bētēesat kungs. Burvestības! Mēs kā apmaksu nepieņemam burvju zeltu!
Lejass pameta vienu aplīti gaisā. Nokrītot uz galda, tas radīja sulīgu, izteiktu zelta skaņu. Nu burvestības ne smakas. Burvju zelts tikai izskatās kā īsts, jo ir radīs priekš šmaukšanās. Tas imitē. Bet šiem aplīšiem nebija nekādas vajadzības izlikties par kaut kādu štruntīgu cilvēku naudu. „Tas ir tīrs zelts, - ziņoja pirksti. – Tīrāks nemēdz būt.”
Lejass sēdēja un domāja, bet Bētēesat stāvēja un nervozēja.
-         Mēs pieņemsim avansu, - beidzot teica Algoto Slepkavu Ģildes vadītājs.
-         Bet kā tad...
-         Paldies par rūpēm, Bētēesat kungs, taču es jau esmu pieņēmis lēmumu, - bilda Lejass, blenžot izplatījumā. – Vai Tējaslaika kungs vēl nav devies projām?
Bētēesat pilnīgi palēcās.
-         Es domāju, ka padome nolēma viņu izslēgt, - murmināja mantzinis. – Pēc tā gadījuma ar...
-   Tējaslaika kungs skatās uz pasauli mazliet savādāk kā citi cilvēki, - Lejass viņu pārtrauca, domīgi pētot uz galda guļošo attēlu.
-         Nu jā, par to es nestrīdos, taču tomēr...
-         Atsūti viņu pie manis.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />