Santa Ruksuss. T.Pratčets

Kamēr Sūzena centās aizmigt, lords Lejass sēdēja savā kabinetā un izskatīja dienas gaitā uzkrājušos dokumentus.
Lords Lejass bija algots slepkava. Jeb pareizāk sakot, Algots Slepkava ar lielo burtu. Lielie burti jums vis nav kaut kāds nieks. Algotie slepkavas atšķiras no prastiem bandītiem, kas nogalina par piķi, saņemtu no džentlmeņiem, pie kuriem pa reizei vēršas citi džentlmeņi, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ ir nepieciešams izraut no dzīves prieku baudīšanas trešos džentlmeņus.
Algoto Slepkavu Ģildes locekļi uzskatīja sevi par izglītotiem cilvēkiem, mūzikas, ēdiena un literatūras pazinējiem. Un vēl viņi zināja cilvēka dzīvības cenu. Lielākoties precīzi līdz penijam.
Lorda Lejass kabineta sienas bija klātas ozolkoka paneļiem, bet grīda – paklājiem. Mēbeles bija vecas un padilušas, taču šāds „pavalkājums” raksturīgs tikai labām mēbelēm, kuras saudzīgi lieto vismaz pāris gadsimtus. Šādas mēbeles var saukt par „izturētām”.
Kamīnā kurējās uguns. Blakus tam snauda divi suņi – lieliem pinkainiem suņiem raksturīgā veidā.
Klusumu pārtrauca tikai viņu krākšana, pagaļu sprakšķi kamīnā un lorda Lejass spalvas čirkstēšana, tas ir visas skaņas tikai uzsvēra klusumu.
Katrā gadījumā, tā viss bija, kamēr kāds nenoklepojās.
Ar ļoti raksturīgu krekšķi. Tā klepo ne jau lai atbrīvotos no rīklē iestrēgušas maizes druskas, bet gan kad vēlas pieklājīgi paziņot par šīs rīkles klātbūtni.
Lejass pārtrauca rakstīt, taču galvu nepacēla.
Tad, pēc neilgas pauzes, lords Lejass ierunājās – mierīgā, nosvērtā tonī:
-         Durvis ir ciet. Uz logiem – restes. Suņi kā gulējuši, tā guļ. Čīkstošie dēļi neiečīkstējās. Tāpat arī nenostrādāja citi speciālie aprīkojumi, kurus pieminēt nav vērts. Tas būtiski sašaurina iespējamo kandidatūru loku. Spoks vai kāds nebūt gars? Nezin vai. Dieviem patīk ierasties efektīgi. Protams, tu varētu izrādīties Nāve, taču viņam arī nepiemīt smalkas manieres, bez tam es jūtos lieliski.
Kaut kas uzradās no ēnām un pieslīdēja rakstāmgaldam.
-         Zobi man ir lieliskā stāvoklī, tātad nezin vai tu varētu būt zobu feja. Un kas gan var būt labāks par krietnu brendija glāzi pirms miega? Nekāds Smilšu vīriņš nevar konkurēt ar šo drošo līdzekli. Protams, vēl jau ir Nelabais, bet mēs, Algoties Slepkavas, cenšamies lieki viņu nepiesaukt...
Figūra pietuvojās vēl vairāk.
-         Izskatīsim citas iespējas, - turpināja Lejass. – Pieņemsim, ka tu esi punduris, taču visās žurku alās ir izvietoti peļu slazdi. Briesmeklis? Jā, viņi spēj staigāt caur sienām, taču parasti slēpjas aiz durvīm vai skapjos... Tātad, es padodos. Pat ideju nav, kas tu tāds esi. Hmm?
Beidzot lords Lejass pacēla skatienu.
Tieši pretī galdam gaisā karājās pelēks apmetnis. Un, spriežot pēc visa, tajā kāds bija, taču šis „kāds” uzskatīja par labāku palikt neredzamam.
Nē, ne gluži tā. Lejass nespēja atbrīvoties no uzmācīgas sajūtas, ka apmetņa īpašnieka šeit, istabā nemaz nav. Ka viņš atrodas kaut kur vēl.
-         Labvakar, - sasveicinājās Algoto Slepkavu Ģildes vadītājs.
„Labvakar, lord Lejass”, atbildēja apmetnis.
Smadzenes piefiksēja šos vārdus, taču ausis bija gatavas zvērēt, ka caur viņām galvā neviena skaņa nav nonākusi.
Vispār jau cilvēks nekad nespētu kļūt par Algoto Slepkavu Ģildes vadītāju, ja satrūktos no katra nieka. Bez tam dīvainais viesis nemaz nešķita briesmīgs. Drīzāk nomācošs. Ja monotona garlaicība pēkšņi izlemtu ieņemt kādu formu, tā noteikti izvēlētos līdzīgu tēlu.
-         Tātad tu tomēr esi spoks?
„Mūsu daba lai tevi nesatrauc, - atbilde uzradās viņam tieši smadzenēs. – Mēs atnācām, lai veiktu pasūtījumu.”
-         Jūs vēlaties kādu novākt no zemes virsas?
„Ja būsim precīzi, pārtraukt viņa esību.”
Lejass aizdomājās. Ahā, neparastais spoks patiesībā izrādījies parasts klients. Ģildes pakalpojumus varēja izmantot jebkurš. Piemēram, kaut vai zombijs, kurš nolēmis izrēķināties ar saviem slepkavām – dažus šādus kontraktus Ģilde tiešām savlaik jau bija pildījusi. Patiesībā Ģildei bija visai demokrātiski uzskati. Nebija nepieciešams ne īpašs sabiedriskais stāvoklis, ne izcils intelekts vai skaistums, lai vērstos pie algotajiem slepkavām. Vajadzīga bija tikai nauda, kura, atšķirībā kaut vai no tā paša stāvokļa sabiedrībā, ir katram normālam cilvēkam. Izņemot, protams, nabagus, bet visiem taču nevar palīdzēt, vai ne?
Pārtraukt esību… Diezgan neparasts formulējums.
-         Nu ko, domāju, ka mūsu iespējas…
Kaut gan, nē. Labāk būtu sākt ar jautājumu par apmaksu. Jo summa mainās atkarībā no uzdevuma sarežģītības.
-         Mūsu honorāru likmes…
„Mēs esam gatavi maksāt trīs miljonus dolāru.”
Lejass pārsteigts atlaidās pret krēsla atzveltni. Nosauktā summa bija četras reizes lielāka kā vislielākais honorārs, ko jel kad saņēmis algots slepkava*.

-         Pieņemu, ka liekus jautājumus nevajadzētu uzdot?
„Uz tiem jūs vienkārši nesaņemsiet atbildes.”
-         Tad daži precizējumi. Vai honorāra lielums neliecina par uzdevuma īpašu sarežģītību? Vai klientu apsargā vesels bars miesassargu?
„Nekā tamlīdzīga. Taču parastie ieroči netiks galā ar problēmu.”
Lejass saprotoši pamāja ar galvu. Lūk, tas kā reizi ir paveicam. Ilgā gadu gaitā Ģilde ir radījusi tik daudz neparastu ieroču... Tikt galā ar problēmu? Neparasta runas maniere.
-         Un vēl mēs gribētu zināt, kam strādājam.
„Par to mēs nešaubāmies.”
-         Ar to es domāju, ka mums ir jāzina jūsu vārds vai vārdi. Protams, mēs garantējam slepenību. Taču mums ir jāieraksta pasūtītāja vārds reģistrā.
„Vari mūs saukt par... Auditoriem.”
-         Un ko tad jūs pārbaudāt?
„Visu.”
-         Piedodiet, bet diemžēl šī informācija ir nepietiekama.
„Toties trīs miljoni dolāru ir pilnīgi pietiekami.”
Lejass uztvēra mājienu un nolēma vairāk neuzstāt, kaut gan nevar teikt, ka lietu kārtība viņam patiktu. Jo vairāk, ka klientam, kurš spēj samaksāt trīs miljonus dolāru, ne tikai vienkārši vienmēr ir taisnība, bet galīgi vienmēr.
-         Iespējams, - viņš nosmīkņāja. – Tomēr sakarā ar to, ka mēs ar jums strādājam pirmo reizi, mums gribētos saņemt zināmu summu avansā.
„Kā vēlaties. Zelts jau atrodas jūsu seifos.”
-         Pareizāk, tas tur drīz atradīsies? Es jūs pareizi sapratu?
„Nē. Tas tur ir atradies vienmēr. Mēs to zinām, jo paši to tur ielikām.”

________
* Toreiz Ģilde uzņēmās, kā saka profesionāļi, ģimenes lietu (plus uz nakti palikušie viesi).

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />