"Santa Ruksuss" T. Pratčets

Aptuveni tajā pašā laikā, kamēr arkkanclers ieviesa kārtību sev uzticētajā iestādē, Sūzena Sto-Helita, ērti iekārtojusies savā gultā, lasīja grāmatu sveces gaismā.
Bet ārpusē sals kļuva arvien stiprāks, pārklājot logu rūtis leduspuķēm.
Viņai patika šādi vakari. Nolikusi bērnus gulēt viņa varēja nodarboties, ar ko vien vēlās. Getras kundze baidījās Sūzenai jel ko pavēlēt, kaut arī maksāja viņai algu.
Vispār jau galvenais nebija nauda. Galvenais, ka Sūzena beidzot bija Kļuvusi Neatkarīga un Iestājusies Darbā. Strādāt par guvernanti arī ir darbs. Grūtāk bija pieradināt darba devējus pie domas, ka pie viņiem strādā īsta hercogiene, jo saskaņā ar Getras kundzes principiem (ne visai daudziem un uzrakstītiem lieliem, greiziem burtiem) augstākās sabiedrības pārstāvji nestrādā. Viņiem ir jāslaistās. Sūzenai tikai ar lielām pūlēm izdevās atradināt Getras kundzi no reveransa, katru reizi sastopoties.
No grāmatas viņu atrāva dīvaina gaismas mirguļošana.
Sveces liesma bija noliekusies horizontāli, it kā stiprā vēja brāzmā.
Viņa pacēla galvu. Aizkari sāka plīvot, un...
... Loga slēģi ar troksni atsprāga.
Taču vēja nebija.
Katrā gadījumā vismaz ne šajā pasaulē.
Viņas galvā radās kādi tēli. Sarkana bumbiņa... Tad viņa samanīja spirgtu sniega smaržu. Bet pēc tam viss izzuda, bet tā vietā...
-         Zobi? – sev zem deguna nomurmināja Sūzena. – Bet mani zobi taču sen...
Viņa samirkšķināja acis, bet kad tās atkal atvēra... Logs stāvēja ciet, kā tam arī bija jābūt. Aizkari kautrīgi karājās savās vietās. Sveces liesma nevainīgi cēlās augšup. Ak nē, vai atkal jau? Ir taču pagājis tik daudz laika. Dzīve tikko sāka nokārtoties...
-         Tjūzen?
Viņa pavērās pār plecu un ieraudzīja pie durvīm basu meitenīti naktskreklā.
Sūzena nopūtās.
-         Jā, Tvīla?
-         Es baidos no bliesmoņiem paglabā, Tjūzen. Viņi glib mani aplīt.
Aizvērusi grāmatu, Sūzena piedraudēja meitēnam ar pirkstu.
-         Atkal šī tava maniere. Man šķiet, ka mēs ar tevi ne reizi vien par to esam runājušas.
-         Esam, - piekrita meitene. – Tu teici, ka es kropļoju vārdus tikai tādēļ, lai pievērstu sev uzmanību. Un ka tevi tas tik ļoti tracina, ka esi gatava man noskrūvēt galvu.
-         Nu labi, kas par briesmoni ir uzradies šoreiz?
-         Milzīgs un spalvains blie...
Sūzena pakratīja pirkstu.
-         Kas?
-         Briesmonis. Ar astoņām ķetnām, - ātri izlaboja Tvīla.
-         Ko? Atkal? Nu labi...
Viņa izkāpa no gultas un uzmeta plecos halātu. Mierīgi, mierīgi, jāsaņem sevi rokās, tikai ne meitenes klātbūtnē. „Reizēm viņi atgriežas...” Nē, ne jau briesmoņi. Pagrabā mītošie briesmoņi ir nieks, ikdienas darba daļa. Bet šķiet... šķiet, ka viņa atkal sāk atcerēties nākotni.
Sūzena nošūpoja galvu. Lai cik arī tālu tu bēgtu, no sevis aizbēgt nav iespējams.
Cita lieta briesmoņi. Viens, divi, un gatavs. Viņa jau sen ir iemācījusies tikt ar tiem galā. Paņēmusi no kamīna režģa kruķi, Sūzena Tvīlas pavadībā devās uz virtuves kāpnēm.
Getru ģimene šovakar bija sarīkojusi ballīti. No ēdamistabas puses skanēja pieklusinātas balsis.
Sūzena uz pirkstgaliem zagās pa gaiteni, kad ēdamistabas durvis tika atvērtas, koridoru pārplūdināja dzeltena gaisma un atskanēja kāda balss:
-         Oho! Šeit ir kāda jaunkundze naktskreklā un rokā viņai ir kruķis!
Pagriezusies Sūzena ieraudzīja daudzas nepazīstamas sejas, uz kuru fona izcēlās Getras kundzes satrauktais ģīmis.
-         Sūzen? Ko tu šeit dari?
Sūzena pievērsa acis kruķim, pēc tam atkal paskatījās sievietei acīs.
-         Tvīla teica, ka pagrabā ir briesmonis, Getras kundze, - viņa godīgi atbildēja.
-         Un tu nolēmi to pārmācīt ar kruķi? – precizēja kāds no viesiem.
No ēdamistabas atplūda brendija un cigāru smarža.
-         Aha, - aši pamāja Sūzena.
-         Sūzena ir mūsu guvernante, - paskaidroja Getras kundze. – Es jau jums par viņu stāstīju.
Sejas izteiksmes strauji pārmainījās. Tagad ēdamistabā sapulcējušies ļaudis blenza uz Sūzenu pa pusei ar izbrīnu, pa pusei ar cieņu.
-         Viņa tiešām iekausta briesmoņus ar kruķi? – kāds jautāja.
-         Godīgi sakot, laba doma, - kāds cits viesis ierunājās. – Mazai meitenītei parēgojas, ka pagrabā ir briesmonis, tu ar kruķi nokāp lejā, sacel milzīgu troksni, it kā kādu dauzītu, un bērns pēc tam aizmieg kā eņģelītis. Ļoti saprātīga jaunkundze. Pareiza un moderna pieeja.
-         Viss tā taču arī notiek, ko, Sūzen? – ar zināmām aizdomām balsī jautāja Getras kundze.
-         Jā, Getras kundze, - padevīgi bilda Sūzena.
-         Zvēru pie Īo, šo skatu ir vērts redzēt! Ne katru dienu var vērot kā patīkama jaunkundze slāna briesmoņus ar kruķi! – iesaucās viens no vīriešiem.
Nošvīkstēja zīds, cigāru smarža kļuva vēl nepanesamāka, un viesi vienā barā izvēlās koridorā.
Nopūtusies, Sūzena apņēmīgi devās uz pagrabu, bet Tvīla apsēdās uz pakāpiena, aptvērusi rokām celīšus.
Durvis atvērās un aizvērās.
Kādu brīdi valdīja klusums, bet pēc tam atskanēja sirdi plosošs kauciens. Viena no dāmām tūliņ paģība, bet vienam no kungiem izkrita cigārs.
-         Nebīstieties, - centās viesus nomierināt Tvīla. – Viss beigsies labi. Viņa vienmēr uzvar.
No pagraba ik pa brīdim atskanēja smagu sitienu troksnis. Tad pēkšņi nograndēja īpaši skaļš būkšķis, kam sekoja kāda radījuma pirmsnāves gārdziens.
Beidzot durvis atkal atvērās. Uz sliekšņa stāvēja Sūzena, sažmiegusi pirkstos taisnā leņķī saliektu kruķi. Atskanēja jūsmīgi, tikai nedaudz nervozi aplausi.
-         Lielisks darbs, - ierunājās viens no viesiem. – Ļoti persikoloģiski. Īpaši tas pēdējais iznāciens ar saliekto kruķi. Nu, mazulīt, vai tu vairs nebaidies?
-         Nē, - atbildēja Tvīla.
-         Ļoti persikoloģiski.
-         Sūzena saka: nevajag baidīties, vajag dusmoties.
-         Eeee... paldies, Sūzen, - izspieda Getras kundze, viņa arī nervu kamols. – Ser Džefrij, kungi, dāmas, piedāvāju visiem doties atpakaļ uz ēdamistabu, tas ir viesistabu...
Viesi devās projām pa gaiteni.
-         Ļoti pārliecinoši... – Sūzena izdzirdēja, pirms durvis pilnībā aizvērās. – Īpaši tas, kā viņa salieca kruķi...
Sūzena nolēma vēl brīdi nogaidīt.
-         Tvīla, vai viņi visi aizgāja?
-         Jā, Sūzen.
-         Labi.
Atgriezusies pagrabā, Sūzena izvēla no turienes kaut ko lielu, spalvainu, ar astoņām ķetnām, uzripināja to pa kāpnēm, izvilka cauri koridoram un izgrūda iekšpagalmā. Līdz rītausmai briesmonim izgaisīs.
-         Lūk tā mēs izrīkojamies ar visādiem briesmoņiem, - viņa paziņoja.
Tvīla skatījās viņā sajūsminātām acīm.
-         Un tagad laiks čučēt, - paziņoja Sūzena, paņemot meiteni uz rokām.
-         Vai drīkst ņemt kruķi blakus?
-         Protams.
-         Ar to taču var nosist tikai briesmoņus, vai ne? – miegaini murmināja meitene, kamēr Sūzena nesa viņu augšup pa kāpnēm.
-         Tieši tā, - teica Sūzena. – Piedevām visu sugu.
Viņa nolika meiteni gultā, blakus brālim un atslēja kruķi pret rotaļu bufeti.
Kruķis ar bronzas rokturi bija taisīts no kaut kāda lēta metāla. Sūzenai būtu ļoti gribējies ar to iekaustīt iepriekšējo guvernanti, kura pirms tam audzināja šos bērnus.
-         A’labnakt.
-         Ar labu nakti.
Viņa atgriezās savā mazajā guļamistabā un, aizdomīgi paglūnējusi uz aizkariem, iekāpa gultā.
Cik jauki būtu domāt, ka viss šajā istabā notikušais viņai ir tikai parēgojies. Jauki... un pilnīgi stulbi. Viņa jau divus gadus bija dzīvojusi gandrīz reālu dzīvi reālā pasaulē un praktiski nekad neatcerējās nākotni...
Jā, reizēm viņa šo un to redzēja sapnī (sapņi mēdz būt ļoti reāli).
Sūzena pacentās nepievērst uzmanību sveces vaskam, kurš bija sastindzis tā, it kā svece kādu laiku būtu atradusies ļoti stiprā caurvējā.

<?xml:namespace prefix = o ns = "urn:schemas-microsoft-com:office:office" />