Palasot Tavu sarunu ar antuaneti, gribu piebilst, ka, jā, no pirmā skata tas tiešām ir burvīgi - tauta ir strādīga un čakla, neīd žēlabās, un vai tad tas nav labi? Bet tad tu paskaties dziļāk - pagaidi, pagaidi? Bet kur atpūta, prieks, kaut vai spēja atzīt, ka, lūk, tagad man ir tik slikti, ka es nevaru ar darbu vien aizdzīt prom domas par problēmu, man vajag, lai kāds pažēlo. Latvietis problēmas ir risinājis, viņas noliedzot, to savu darba tikumu priekšā, pakaļā bāzdams.
Nesen lasīju Blaumani, šodienas acīm - vāks! Meiča aizbrauc uz pilsētu, lai mācītos smalkus rokdarbus (priekš tā laika tātad kaut kas ekskļuziff), bet tad atmet visam ar roku, laiž atpakaļ un metas kā darba zirgs iekš druvas un tīruma. Un visi vienā balsī slavē, ka tas, lūk, ir tas īstenais tikums, tā īstenā dzīves vērtības apzināšanās.