Es gan biju sev solījusi, ka džinsus pirkšu vien tad, kad būšu nometusi vēl 3 kg, bet neizturēju, sagribējās šopingu, jo vairāk, ka viņiem atkal kaut kādas mistiskas milzu atlaides (viņiem vienmēr ir atlaides, diez kādreiz mēdz būt arī citādi?), tā ka tiku pie brūnīgiem Biaggini džinsiem pa 2 eiro, jā, neesmu es nemaz tik izšķērdīga, kā izklausās. Vispār es gāju skatīties garos rudens zābakus, bet tie bija vai nu nesmuki, vai mazi, vai lieli, vai kasšitāsvispārparcenāmgalīgiaptrakušivai.
Un tad es, kamēr mērīju tos džinsu kalnus, visādi izdomājos.
Par to, piemēram, ka es sev patiku vislabāk, kad tā pa vieglo, pa virspusi vien kā ūdensblusa pa dīķi - vien ar savām diētām, dzeršanām un traļaļa. Vieglāk vajag, vieglāk.
Un vēl par to, ka mēs nekad neviļamies cilvēkos, mēs viļamies savos priekšstatos par viņiem. To vienmēr vajag paturēt prātā. Un ja pēc pēdējiem "bābanu kariem" man par kādu pēkšņi mainījušās domās, jo, kā izrādās, viņa nemaz nav tik labs cilvēks, kā man vislaik šķitis, tak ne jau tāpēc, ka šī vislaik ir staigājusi ar uzrakstu "es esmu labs cilvēks" kaklā, bet tāpēc, ka man kaut kad tā ir šķitis. Galu galā ir jāpatur prātā arī tāds fakts, ka katrā no mums mīt daļiņas ne tikai no piedzīvojumu kārā tētuka un māmiņas siltā priekšauta, bet arī laba daļa no negantās omes, kas sava mūža laikā ir čakarējusi dzīves visai ģimenei un katram tās loceklim atsevišķi.
Un vēl par Ozona "Jauno draudzeni" - ka tā tomēr nebūtu tāda franču filma, kurā man gribētos dzīvot ;)