Nu nez: Šveiku var lasīt katrs trusis, tak vectēvs ir vectēvs - un jo personiskāk, jo labāk!
Man dikti žēl, ka mani senči neviens ar rakstīšanu neaizrāvās. Izņemot mammas tēvu, tak diemžēl lielaka daļa viņa burtnīcu (par Ulmaņlaikiem, par karu, par to, kā viņš sēdēja Salaspils nometnē) aizgāja zudībā - viens mammas brālis aizveda uz Krieviju un čau :(