žeņāļ, paldies!
daudz jau tur bij jautru un pat smieklīgu atgadījumu, bet viens no jautrākajiem un bēdīgākajiem vienlaicīgi atgadījās jau kādu nedēļu pēc dienesta. braucu trambulī gar Rakstnieku savienību un vēroju, kā jaunuve ļečī savu tikko no dienesta atgriezto čomiņu, tikko tak laikam bij autōostā satikušies — sauc par okupantu, uzspēlēti grābstās gan viņa mellajiem pagoniem. a čalīc tik blisinacis, tramīgi raugās riņķī, meklē atbalstu un purpina: pirms diviem gadiem tak viss ciems mani trīs dienas pavadījāt, par vīrieti jauno, varoni saucāt…
lai sadeg zilās liesmās un paliek tautasdziesmās.
piedod arī tu man, ja esmu reiz uzpūtīgu darījis, manu ak•niņ