Tā pohētiski runājot
Atceros, bērnībā bija tāda paliela pelēka bērnu grāmata ar kaut kādiem nūģīgiem stāstiem un dzejoļiem. Un bija tur viena literāra pasaka par to, kā velns noķēra ezi, visādi grozīja un ņēmās, bet ne sūda šim netika klāt. Būtībā jau arī tā pasaka bija "uniloje gavno", bet tur klāt bija bilde ar velnu, kas rausta ezi aiz adatām - tāda smalki izzīmēta, ar nedaudzām, bet izteiksmīgām krāsām, tā ka man joprojām acu priekšā stāv.
Nu lūk, tad man šobrīd šķiet, ka es esmu tas velns. Un arī ezis esmu es pati. Un tad jau manīs: tiks klāt, oder būs vilšanās no abām pusēm - sabakstīti pirksti un aizkaitināts ezis;)))