Tajā brīdī starp ziemu un pavasari, kad šķiet, ka ziema nekad nebeigsies un pavasaris nāk, nāk, bet neatnāk, apkārt tikai pelēkas sniega čupas, garnētas ar suņu sūdiem, tad uznāk tāds visaptverošs riebums pret sevi, pasauli, dzīvi kā tādu un dzīvi savu - sadirsto un velto, tāds riebums, ka līdzēt var tikai suicīds. Vai vismaz kāds rituāls, kas simbolizē pašnāvību. Nu tur: nodzīt matus līdz nullītei, vienatnē līdz nāvei piedzerties, klausoties skumjas dziesmas un raudot, vai nokillerēties kādā interneta vietnē. Parasti tas notiek marta sākumā, bet šoreiz viss ir ievilcies mēnesi ilgāk.
Un tad esot tur ārā bija laiks padomāt. Vai vispār man to vajag? Bez kaut kādiem melodramatiskiem pusaudžu/vecu cilvēku "mani jau te tāpat nevienam nevajag!" Pofig. Galvenais - vai man pašai šo visu vajag. Ja pēdējo gadu vai divus 2/3 ierakstu šeit ir linki, bildītes un "apsveicu svētkos", tb kaut kas no sērijas "ka tik kaut kas iepļekāts, lai būtu iepļekāts". Es esmu pazaudējusi to sajūtu, ka man gribas stāstīt par to, kas notiek manā dzīvē. Nē, nekas tāds jau nenotiek. Bet nenotika jau arī iepriekš, tikai rakstīt gribējās. Man vienkārši ir zudusi vajadzība ar sajūsmu nākt un stāstīt. Zudis tas hmmm tuvības līmenis ar Cibu un Cibiņiem.
Kaut kā tā:)
(Lasīt komentārus)
Nopūsties: