Viss sākās 10:00os no rīta, kad es dabūju 7 minūtes briesmīgā vējā un aukstumā gaidīt, kamēr ģevkas atvērs fotosalonu, lai varu izņemt bildes.
Tad es nedabūju laicīgi paēst - biezpiens tā arī palika darba ledusskapī.
Tad pasākums, kas bija paredzēts uz 2 stundām, ievilkās uz 4,5.
Tad es atklāju, ka kliente ir man samaksājusi par 10 Ls mazāk (nu tas nekas, pēc pāris nedēļām viņa atdos, bet vienalga, nepatīkami).
Tad tur pa visam vēl viena ļoti īpatna kolēģe izbesīja ar saviem jautājumiem.
Tad viens pēc otra divi onkuļi man gandrīz virsū uzkrita, ā ne, pirmais onkulis bija vēl no rīta mikriņā, tātad trīs!
Un es pati, ejot pāri Stacijas laukumam, gandrīz novilku uz acīm reizes trīs.
Un Čaka ielā pie ofisa durīm man gandrīz ledu uz galvas uzgāza no jumta, bļe, atraduši arī laiku, kad gāzt visu to no jumta zemē!
Un beidzot Maximas kasiere, veicot ar gurķi svēršanas mahinācijas (svēra, pārsvēra, noņēma no čeka, uzlika atpakaļ), dokumentāri pierādāmi mani apskaitīja. Būtībā jau man vienalga, maksā tas gurķis 67 vai 70 santīmus, bet mani izbesīja tā attieksme: to visu sadarīt, izliekoties, ka nekas nav noticis, sak, mož nepamanīs, pat neatvainojoties no sērijas: "ziniet, kaut kā stulbi sanāca, ko nu darīsim"!