1993.gada maijā DzN manī kaut kas salūza. Atceros, ka ar ātrajiem mani pārveda no citas slimnīcas naktī, bet mani negribēja uzņemt. Puiši no ātrajiem sāka lekties, kur lai tad mani asiņojošu liek. Man bija sākušās priekšlaicīgas dzemdības. Un tad es beidzot sabruku, sāku raudāt un teicu, ka es negribu nevienu apgrūtināt. Savācu savu kuļķeni un devos uz izeju. Zēni no ātrajiem mani tomēr apturēja un es tiku uzņemta.