Nu es personīgi nestaigāju (vēl nestaigāju!;DD) pa visiem Cibas žurnāliem ar metru gariem rakstiem par to, cik kaitīgas ir atsevišķas lietas:) Kaut gan man, protams, spēlē uz nerviem tīša veselības bendēšana sev un, kas sliktākais - bērniem. Jo sevišķi, ja tas nav nezināšanas dēļ, bet principa pēc.
Nu par to "ir bijis tā, ka vispār nav, ko ēst" man var nestāstīt. Juniors man piedzima 1992. gadā un, ja Tu pati neatceries, pajautā vecākiem - kādi bija 1992./93./94. gadi. Brīžam vienīgais ēdiens, kas bija: no laukiem atvestais kartupeļu maiss kaktā un zaptes burka ledusskapī. Pie kam kartupeļi bija jāvāra, jo eļļas nebija, bija jādomā, ko pirkt - cigaretes vai ko ēdamu. Nu bija tā. Un es esmu darījusi visu, lai tā vairs nebūtu. Un nebūt nejūtos vainīga, ja kāds cits ir darījis mazāk.