Un tā nu es stāvu pie gājēju pārejas un ēdu saldējumu.
Saulīte tīkami karsē, silts vējiņš vicina svārku malu, saldējums sasodīti garšīgs (kaut kāds plombīrs "Zoloto Rossiji" vai kas tamlīdzīgs - taisīts no piena un krējuma), prātā skan dziesmiņa no Šveika "Ai hollarī, ai hollārā, es tupu cietumā". Vārdu sakot: svētlaime pilnīgā - galvā, sirdī un gan jau arī sejā.
Un tā līdz brīdim, kamēr saskrējos acīm ar šoferīti, kas gaidīja iedegamies savu sekciju: šim mute vaļā un "acis pa visu priekšējo stiklu" (c) fanija. Citējot "Eliju Makbīlu": adatas skrapšķis pa plati un mūzika apraujas.
Pielēca, ka publiski saldējumu šitā ēst nav pieklājīgi. Tb laizīt plombīru uz kociņa, iebāžot mutē līdz pašam kociņam (citādāk jau nevar - jo šitas ir bez glazūras un tādā saulē kūst momentā!), pie kam bez maz kunkstot no labsajūtas;D