haha, es savu draudziņu vidū, esmu ievērojama ar to, ka uz jautājumu, no kā tev bail, mēdzu atbildēt ar to, ka man paliek traki bail, ja naktīs, skatoties zvaignznēs, man kāds sāk stāstīt zinātniskus faktus par to....no bioloģijas, no tā, ka kāds sāk stāstīt, kas man iekšā.
ko es esmu noreducējusi līdz "es neticu fizikai, bioloģijai vai ķīmijai, es ticu, ka nedrīkst izskaidrot." jau skolā, parādoties šiem priekšmetiem, man tie likās, kā kaut kādas moku ierīces no šausmfilmas, ne tāpēc, ka grūti, bet tāpēc, ka pretīgi.
apzinoties visa tā komiskumu, man tik un tā ir mērķis, jā, nedomāt.