Sapulce
Sākās viss pagājušo svētdien.
Stāvu laukos pie aroniju krūma, lasu ogas, trallinu komiskas dziesmiņas, pēkšņi zvana telefons. Runā sieviete, tāuntā, te no gruzīnu biedrības, lalala... Un runā ar mani tādā tonī, it kā es viņai pēdējo tkemali būtu izēdusi. Un nevis vienkārši izēdusi, bet, tā sacīt, ar specefektiem izrijusi, piemēram, ļauni smiedama, ar lielo karoti smalstījusi izsalkušu gruzīnu bērniņu acu priekšā. (Vēlāk uzzinu, ka tā bija Irma. Nu, protams! Pieņemu, ka viņas aizbraukšanas diena gruzīnu kalendāros ir iezīmēta kā diena, kad Gruzija palika bez savas lielākās stervas!;)) Un tātad, 18.09. man jābūt uz biedrības kopsapulci, ja jau es tai biedrībā esmu kaut kā ielavījusies (gan jau ka ar viltu un ļauniem nodomiem)!

Tātad vakar 12os esmu klāt biedrības namā. Sasveicinos ar pazīstamiem - tb skolotāju un klasesbiedriem, aizpildu aptaujas lapu (vārds, uzvārds, utt.), eju zālē. Kas mani dikti izbrīna - šeit ņipri grozās arī Kastēns (jā, jā, tas pats Kastēns, kurš televīzorā!), viltīgas actiņas uz visām pusēm grozīdams. Dala kaut kādas lapiņas. Man arī klasesbiedrs Haris (onkam ir ap 80 gadiem, bet mācās gruzīnu valodu, 2008. gadā bija pirmo reiz Gruzijā, nākošgad atkal taisās braukt turp) parāda to lapiņu: kaut kāds memorandums, kas esot jāparaksta gruzīnu biedrībai no vienas, bet "Par labu Latviju" no otras puses. WTF?! Nu tātad, Kastēnu palaiž pirmo pie vārda. Šis uzreiz, blablabla, esot liels Gruzijas draugs, noskaita visus savas partijas politiķus, kas Gruzijā bijuši, pats ar' šogad esot jau treji reiži tur bijis, sauc kaut kādus gruzīnu politiķus, kas šim esot draugi, par memorandumu saka, ka gruzīnu biedrībai tas tik jāparaksta, nekas cits šiem nebūšot jādara, savukārt viņu partija stāvēšot tā kā mūris, ja nu Gruzijai kas! Un vispār šis jau labprāt te pie mums patusētu, bet 1os jābūt citā vietā, viss tāds aizjemts, tāds aizjemts. Vārdu sakot, cilā stikla krelles nabaga mežoņu priekšā. Aha. Bet gruzīni nebūt nav tik naivi, lai tūliņ mestos Oskariņam ap kaklu, atvērtu savu vīna pagrabu un kautu pēdējo teļu! Nē, tie ceļas viens pēc otra (abi tēvoči Nugzari - mākslinieks un tenisists, Sergo un vēl daži) un pieklājīgi, bet noteikti paskaidro, ka nebūs vis te nekāda parakstīšana tūlīt un uz vietas. Punktu pieliek Irma (kurš gan cits?!): "Uz Jūsu jautājumu atbildēja, gospoģin... kā viņu tur?... Kastēns? Nu tad - uz redzēšanos! Jūs mūs aizkavējat, mums te šodien nopietnas lietas darāmas! Visu gaišu!"
Un tad sākas sapulce. Runā viens, pēc tam otrs, viņam pievienojas trešais, beigās pie prezidija galda stāv kādi 12 cilvēki un visi runā reizē, viens otru pārbļaudami, rokas-kājas pa gaisu. Pie kam, viss notiek gruzīnu valodā, spēju tikai meklēt pazīstamus vārdus. Sākumā tas ir jautri un interesanti, bet kad pagājusi jau pusotra stunda un nav sākts apspriest pat pirmo no dienas kārtības jautājumiem, tas mani Sāk Besīt! Beidzot onkuļi aizdodas nomierināt nervus (uzpīpēt, protams) un sapulce patiešām var sākties! Vēl kādu brītiņu pacīkstējušies, kādā valodā jānotiek sapulcei (punktu pieliek Haris, kurš saka, lai runā, kā grib, bet lai tikai uz balsošanas brīdi paskaidro, ap ko lieta grozās;)), tālākās pusotras stundas laikā ievēl jauno Valdi un Revīzijas komisiju.
Bet izrāde ar to vēl nav beigusies! Es jau domāju, vai ta šoreiz neviens neapvainosies un neskries no zāles ārā?! Meitene Oļa (viena no pagājušā gada skolnieciņiem) ir apvainojusies par to, ka sapulce notiek tikai gruzīnu valodā, ka viss ir slikti, un sāk cilāt kādu nesaprašanos ar biedra naudām (vispār man ir gana lielas aizdomas, ka patiesībā viņu ir uzkūdījis Šakro - bijušais priekšēdētāja vietas izpildītājs, jo visu sapulces laiku meitene Oļa ik pa laikam pietek šim klāt un kaut ko sačukstas). Skolotāja Lika to saprot kā uzbraucienu sev, sak, ka viņa kaut ko ir piesavinājusies, un aizsvilstas. Šakro, kurš visu laiku ir klusējis un no visām balsošanām atturējies, tagad sāk murkšķēt, ka neesot nekāda papīra, ka Lika tur kaut ko izgudrojusi. Lika jau ar asarām balsī viņam kaut ko pasaka gruzīniski, Šakro piepūšas 3x lielāks un sarkanāks un šņāc pretī, pie prezidija galda atkal saskrien vesels bars ļaužu, un jaunais Valdes priekšsēdis Nugzars (tas, kurš tenisa treneris, nevis mākslinieks) mierīgi un cieti stingri nosaka meitenei Oļai, ka nākošās nedēļas laikā viņa tiks laipni aicināta izteikt visas savas pretenzijas un ka visi pārpratumi tiks noskaidroti.
Un tad nu beidzot sapulce ir cauri. Apkampju un sabučoju Liku, saku, lai nesatraucas: neviens nekādā gadījumā neuzskata, ka viņa varētu būt negodīga, ka mēs visi viņu dikti mīlam un cienām un lai nemet kreņķi.
No biedrības nama Slokas ielā līdz Nacionālajam teātrim eju kājām, jo gribas izvēdināt galvu - jūtos kā ogļu vagonu izkrāmējusi...