Par svētkiem
Vakarnakt kādas sarunas gaitā (tā norisinājās pirtī uz lāviņas, sēdot starp diviem visai trūcīgi tērptiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem;)), konstatēju: mani ārkārtīgi uzjautrina doma par Valentīndienas svinēšanu.

Savukārt 8. marts man ir ļoti mīļi svētki. Un, lai gan, man ir dikti jaukas bērnības atmiņas, par to, kā tētis mēdza mūs ar mammu sveikt šajā dienā, tie tomēr man arvien šķituši tādi tikai un vienīgi sieviešu svētki. Nu kad dāmas sanāk kopā, lai: ēstu-dzertu kaut ko garšīgu, teiktu vien-otras daili, atzīmētu klātesošo vienreizējās personiskās īpašības un slavētu katras pēdējos sasniegumus. Un absolūt bez kādiem vīriešu dzimuma pārstāvjiem! Kungi tikmēr mājās gatavo vakariņas, pārbauda bērnu mājas darbus un uzmanīgi slauka putekļus no porcelana sunīšu kolekcijas.
Un man pat šķiet, ka šādi svētki varētu būt radušies jau Senajā Romā, kad nedēļu pirms Marta Īdām katrs godājams ģimenes tēvs rīkoja vietēja mēroga auditu, tb šķirstīja saimniecības grāmatas, uzdeva bērniem dažādus testus un izstaigāja ar baltu lupatiņu visus ankambarus. Tikmēr visas cienījamās matronas devās uz simpozijiem, kur gulēja pie galdiem, dzēra vīnu un priecājās par veiksmīgi noslēgtu bilanci;)