Mēs katrs runājam par ko citu. Es nerunāju par kādreiz greznajiem veikaliem, kas centrā midžinājās un hujārijās spožos guņos, kas Tev tik ļoti nepatika, cik varu spriest. Es runāju par cilvēkiem. Un šaja ziņā īsti labi nav bijis nekad. Ja nu vienīgi pašās 80.gg beigās, 90. sākumā, kad bija pēcpadomju eiforija. Var jau būt, ka tad es pati biju dikti jauna un to visu nemanīju. Savukārt visi vēlākie gadi... Tikai kamēr esi pats iekšā, to jūti, bet nepamani, bet atliek mazliet atkāpties (aizbraukt uz laukiem vai citam zemēm), kad tas drausmīgi krīt acīs.
Pie kam, piemēram, Gruzijā, kur cilvēki dzīvo daudz nabadzīgāk un skarbākos apstākļos, tā sajūta nerodas.