Nu es par to i ne druskas nedomāju un aizmirstu vispār, ka kas tāds ir bijis, bet ir citi cilvēki, kas ik pa laikam bezjēgā lien un baksta acīs. Iespējams, ka tās ir pēdējās reizes, jo es laikam esmu sapratusi, kāpēc man daži cilvēki bija jāsatiek šajā dzīvē (vismaz pati domāju, ka esmu sapratusi), un tātad tam patiešām ir jāaizslīd pagātnē uz neatgriešanos.

Tikai ir tā, ja kopā ar ņirgām, kas runā riebeklības, stāv arī kāds labs cilvēks un smejas, tad rodas doma, ka atkal ir gadījies kļūdīties cilvēkos. Galu galā neesmu jau nekāds psiholoģijas doktors.