Nu, es jau parasti arī citiem šo pašu saku, kad kaut kas tāds skar viņus...

Patiesībā jau ir tā: kad beidzas draudzība ar kādu liekulīgu un nepatiesu cilvēku, riebīgākais jau nav uzzināt, ko "patiesībā viņš par tevi domā", nepatīkamākais ir apziņa, ka arī tajā laikā, kad tika teikti saldi vārdi un nemitīgi komplimenti, patiesībā šis pats cilvēks visdrīzāk aiz muguras runāja riebeklības... Šausmīgi nepatīk sajusties kā muļķim, tāpat kā nepatīk nemitīgi atgādinājumi, kāds muļķis savulaik esi bijis - mīlot, pārdzīvojot par kādu, palīdzot un jūtot līdzi.