kā cilvēks ar ļoti niecīgu velobraucēja stāžu es uz ielas braucamās daļas patiešām arī jūtos nedroši, un tādā kontekstā man ir pilnīgi pie kājas, ka priekš kāda es ieskaitos pie "klusajiem mīzējiem", man rūp tikai mana personiskā drošība, man rūp tas, lai man nepiemetas šoks, kad mani mikroskopiskā attālumā apdzen satiksmes autobuss, ok, varbūt pēc kāda laika es pret to būšu tā notrulinājusies, ka tik tiešām arī rokas-kājas netrīcēs, un tad arī es vēsā mierā dragāšu pa ielām, taču - tas būs tikai pēc kāda laika. a CSN pārzināšana un aprīkojums pret trīcošām rokām-kājām un bailēs drebošu sirsniņu diemžēl nelīdz.

un otra lieta - ne visi, kas ir uz velo, "brauc" tādā nozīmē, ka tikai pārvietojas no punkta A uz punktu B pa īsāko/ērtāko maršrutu. es, piemēram, izlienu ārā ar velo ar mērķi pabraukāties, iepazīt pilsētu utt. jeb ko - vai satiksmes ziņā intensīvākās un gājēju apstaigātākās pilsētas daļas drīkst iepazīt tikai pārvietojoties kājām? a pa ielas braucamo daļu braucot, es no apkārtnes neko neredzu, jo visas manas maņas ir vērstas uz to, lai es kontrolētu ceļu zem riepām un situāciju attiecībā pret citiem satiksmes dalībniekiem.