Reizēm mani pārņem sajūta, ka neesi sieviete labākajos gados, bet gan kāda tīnīte... Ja es nerakstīšu, ko es domāju, tad kā es uzzināšu, ko domā citi? Tu zini kādu labāku veidu? Man ir svarīgi paust savu viedokli un ir patīkami, ja kādam ir vēl tāds. Vēl patīkamāk ir tad, ja kāds savu maina un pieņem manu. Bet tas nav mandatory. Es mierīgi varu sadzīvot ar faktu, ka Tev kā vājai būtnei traumē psihi viena ķerta itāļa režisēta filma, kurā ir ietvrtas ainas, kuras ļoti iespējams nekad dzīve nav notikušas, nemaz nerunājot par to, ka filmēšanas laika neviens nav cietis. Turklāt šis fakts pilnīgi nemaina manu attieksmi pret šo filmu un pret ķerto itāli.

Lai gan atklati sakot, viņam tā arī laikam ir vienīgā puslīdz jēdzīgā filma. Vēl "Paprika" bija tā... nu tā kaut kā, ja galīgi nav ko darīt, tad var skatīties. Un atkal- tikai manas domas. Vai man aiz katra teikuma, kas ir tikai manas domas būtu jāieliek kaut kāda īpaša zīme, lai Tev atkal neliktos, ka es savu viedokli Tev uzspiežu?