Vienīgais Labais

Esmu pārsteigts par to, cik daudzi izrādās rasisti (vai arī aizspriedumaini). Negribas te nekādu garo pārspriedumu izvērst tāpēc, ka diskusijai ir jēga, kad abas puses nav dzelžaini pārliecinātas par savu viedokli, bet ir gatavs to mainīt. Bet pirmais, kas nāk prātā, ir sen atpakaļ vēstures stundā pieminētie bēgļi, kas ar laivām devās uz Zviedriju, un viņu liktenis.

Viens no angļu valodas vārda bravado (protams, ka izcelsme viņam noteikti ir no kādas citas valodas) latviskajiem tulkojumiem ir bravūra - tēlota, ārišķīga drosme, izaicinoša dižošanās*. Viss saprotami.

Bet angļu valodā ir arī vārds bravura, kas nozīmē - iespaidīga prasme demonstrēta mākslinieciski uzstājoties*. Dažos citos tulkojumos gan nedaudz parādās uzsvars arī uz apzinātu prasmes demonstrēšanu, ko varētu saprast arī kā dižošanos.

Vai arī šis vārds būtu bravūra? Pēc skanējuma tam tā būtu jābūt, bet angļu valodā abiem vārdiem ir samērā pretējas "noskaņas", kur bravura ir ar pozitīvu, bet bravado ar negatīvu pieskaņu. Savukārt, mūsu bravūra ir ar izteikti negatīvu pieskaņu.

Interesants tests, pēc kura ļoti vienkārši var pārbaudīt, vai filma ir/nav centrēta uz vīriešiem: http://bechdeltest.com/

Jāuzdod trīs pavisam vienkārši jautājumi:
1. Vai filmā ir vismaz divas sievietes, kurām ir vārdi?
2. Vai viņas savā starpā sarunājas?
3. Vai viņu saruna ir par kaut ko citu nevis par kādu vīrieti?

Protams, kā jebkas, kas ir ļoti vienkāršs, tests neatrisina nevienu problēmu un nav nekāds maģiskais līdzeklis. Bet vismaz man sniedz iespēju paskatīties no interesanta rakursa uz lietām.

Ja es pareizi saprotu, tad mums politika ir kļuvusi par tikai un vienīgi nacionālu jautājumu?

Haosā vienmēr var atrast kādu likumsakarību.

"You read to learn, you play games to improve. That means writers have to create themes because they are presenting ideas. Game designers, in contrasts, create tests because we are building skills." |Mark Rosewater|

Jūtos nedaudz apdalīts, ka tiki tagad (jau cienījamā vecumā) esmu atklājis komiksus. Agrā bērnībā tādi vispār nebija pieejami, bet kad kaut kad 90-o vidū parādījās, tad, laikam Disney komiksu iespaidā, kaut kā nelikās nekas aizraujošs.

Watchmen vispār ir viens no labākajiem literārajiem darbiem, ko esmu lasījis, neatkarīgi no žanra un formāta.

Nez, Reinikam vēl joprojām nav draudzenes?

Mocarts: "All this fires my soul, and provided I am not disturbed, my subject enlarges itself, becomes methodised and defined, and the whole, though it be long, stands almost finished and complete in my mind, so that I can survey it like a fine picture or a beautiful statue at a glance. Nor do I hear in my imagination the parts successively, but I hear them as it were, all at once... What a delight this is I cannot tell!"

Eh, latvieši, latvieši...

Lasot Kvantu Psiholoģiju radās interesanta doma par materiālās realitātes neesamību (tradicionālajā šā vārda nozīmē) - jeb mūsu uztveres ietekmi uz šo realitāti, un kā šo koncepciju metaforiski saprast. Pieņemot, ka ārpus mūsu materiālās pasaules eksistē garīgā, mēs varam uz šo garīgo pasauli skatīties, kā uz "eksistējošo materiālo pasauli (to, ko redzam apkārt)" un uz šajā garīgajā pasaulē esošo materiālo pasauli, kā uz "mūsu materiālajā pasaulē (ko redzam apkārt) izveidoto internetu". Un šādi skatoties mūsu materiālā pasaule eksistē/neeksistē/tiek mūsu uztveres ietekmēta tāpat, kā "internets eksistē/neeksistē/tiek mūsu uztveres ietekmēts".

Par cenzūru Ķīnā:

Writer Murong Xuecun prepared these remarks on censorship as an acceptance speech for a Chinese literary prize. But, as he approached the platform, he was abruptly barred from speaking. He delivered this version of the talk at Hong Kong's Foreign Correspondents Club on February 22, 2011.

(..)

Writers shouldn't be parrots, they shouldn't be human loudspeakers, and they definitely should not be yapping house pets; they should have a clear mind and speak with an honest voice. When they take up their pens, they are nobody's slave, they have the right to pledge loyalty to no one; and to speak the truth and be true to their own consciences.

Viss raksts: Absurdities of China's Censorship System

Ir tāds īpašs cilvēku tips - latviešu uzņēmējs. Viņam patīk bīdīt lietas, un izbīdīt viņš var jebko. Viņš arī vienmēr ļoti labi pārzina viņa partnera jomu, un dalās padomos par to - varētu teikt, ka nedaudz augstprātīgs - bet ne uzpūtīgs. Grūtāk gan ir nosaukt cenu - tas jau vienmēr ir atkarīgs no konkrētā gadījuma, un tad jau kad nāks tuvāk tad arī to varēs izrunāt. Bet principā visu var sarunāt, un ja nevar - tad viņš zina, ar kuru to var sarunāt.

Īstenībā - ieskatos tagad SCibā pēc 3/4 gadiem tā pa īstam - un nekas nav mainījies. Izņemot lomas. Tie, kas pirms tam bija Morālie Kropļi, tagad ir Pokemonu pārākās formas. Nu apmēram.

Dzīvojot ārzemēs esmu pārliecinājies, ka lielākajai daļai ar tautību saistītajiem stereotipiem ir arī reāls pamats.

Šad tad laikam vajag notupties pirms palekties. Ne vienmēr, protams, bet šad tad :)

Tikko kā rakājos sava datora failu arhīvā, un pēkšņi pamanīju pavisam vecas bildes, kuras bija kaut kur dziļākajos folderos, un kuras sen nebiju skatījies. Pavisam vecas nozīmē - kaut kur ap to laiku, kad sāku rakstīt SCibā. Un skatoties bildes sapratu, cik ļoti esmu pa pēdējiem gadiem izmainījies. It kā jau nav nekāds revolucionārais atklājums - kā saka, ja kāds man pateiktu, ka no 5 līdz 10 gadu vecumam esmu ļoti izmainījies - es nebūtu pārsteigts. Bet tieši to, kas notika pēdējos 8 gados (augstskola/patstāvīga dzīvošana/darbs/ģimene), ir kaut kā grūti aptvērt. Skatos vecās bildes - cilvēkus ar kuriem tikos, pasākumus, kurus apmeklēju, lietas, par kurām runāju - un lēnām atceros savu ikdienu tajā laikā - un saprotu cik pašlaik esmu ļoti tālu no tās. Un man ļoti patīk, kur es tagad esmu, un ko es tagad daru - bet tāpat ir nedaudz skumji atcerēties par to laiku - jo es saprotu, ka nekad vairs nevarēšu to vēlreiz izbaudīt. Nostaļģija - tā laikam to sauc.

Un kopumā šo procesu, kas notika pēdējos cik tur tajos gados laikam sauc par pieaugšanu. Kad Tu pa īstam sāc dzīvot savu dzīvi, kad Tu atrodi savu vietu, kad sākas tas, ko sauc par "ikdienu". Un man liekas, ka par šo procesu tiek pārāk maz runāts. Ir pilns ar informāciju par pubertāti un par pusmūža krīzi. Bet (vismaz tagad tā uzreiz) man nenāk prātā neviena filma vai grāmata, kas būtu tieši par šo brīdi cilvēka dzīvē - kad viņš sāk savu dzīvi. Un tagad es skaidri zinu vienu tēmu, par ko uzņemt filmu.

"The human race has developed a very sophisticated - and quite remarkable - ability to fool ourselves on an individual and collective level."

Lasi un kritiski vērtē pati/s, bet viens citāts īpaši patika: Ir tāds pantiņš, latviski tik labi neskan, ļaujiet atcerēties... „Идут на выборы бараны, бьют в барабаны. А кожу на барабаны добровольно дают сами бараны.” Un, kamēr mēs dzīvosim barā, tikmēr tas tā būs. Es jums jautāšu – kur ir inteliģence, kas pasaka „fuj”? Ierauga kādu nepareizu cilvēku, to pašu Lembergu, kuru nu te tagad tiesās, un nosoda? Viņš, iznācis no cietuma, iet tepat garām Saktai Dziesmu svētkos, un Augusts Brigmanis bļauj: „Lai dzīvo Aivars Lembergs!” Un kur ir tie svilpieni? Kur ir tā reakcija? Teātrī, vēl kaut kur, kad ienāk kāds blēdis, par ko cilvēki zina, ka blēdis – nu labi, nesēž cietumā, lai gan jautājums, kādēļ nesēž cietumā. Būtu kaut kāda reakcija, bet mums jau viņas nav, jo mēs jau klanāmies.

Un vēl vairākas labas idejas.

P.S. Un lasot atceries, ka nav nekā absolūta.