Kruta Skuju starptīkla draugi

Ārona Švarca k-gs dienu pirms suicīda 2013.pauda, ka Sems "Māspisējs" Altmans ir absolūtākais sociopāts, kurš dominances vārdā gatavs uz jebko. Vadoties no šī apgalvojuma, man būtu jāizdara secinājums, ka tur ir arī cilvēki, kuriem ir sirdsapziņa, kuriem ir morāle un spēja pastāvēt par to? Nesaprotu.

Jo vecāks topu, jo stingrāk manī iesakņojas atziņa - mīlu rakstīt, ienīstu sarakstīties. Pēdējā laikā eksperimentālā kārtā mēdzu savu rakstāmo, kas adresēts citam, noslēgt ar vārdiem - "Ja vari, lūdzu, neatbildi!" Bez jokiem - mīlu dalīties ar info, bet neesmu ieinteresēts atgriezeniskajā saitē. Cilvēki lielākoties tāpat neprot nedz domāt, nedz rakstīt un lasīt. Ievērots arī, ka tikai retums mīl spēlēties ar informāciju, valodu, emociju spektriem, utt. Uzdevu sev reiz jautājumu - kāpēc es rakstu? Vai tāpēc, ka vēlos komunicēt vai arī tāpēc, ka vienkārši vēlos nodot info tālāk? Vai mani interesē atbildes? Nē. Vai vēlos komunicēt? Tikai lai eksternalizētu to, ko atzīstu par eksternalizācijas vērtu.

Mani interesē cilvēki, ar kuriem varu līmeņoties garīgumā, mīlestībā pret neordinārākām izpratnēm, utt. Kas man ne īpaši? Dumji, spītīgi un anti-diplomātiski tēli, kuriem ir īpaši grūti izkāpt no savas ādas, lai paskatītos uz lietām svaigi (99% cilvēku, hehe). Tas ir viens iemesls, kāpēc man dzīves laikā ir izdevies izveidot tuvākas attiecības vien ar nelielu cilvēku skaitu.

Tāpat bija skolā (1994.-2006.) Imantā. Es tiešām jutos kā starp imbecīļiem. Ne jau tāpēc, ka būtu kaut kādā ziņā labāks, pārāks, gudrāks, skaistāks. Nē. Es pirmo reizi sēnes konsumēju kaut kur 16 vai 17 gadu vecumā (2.x ne tik ātri - pēc pāris gadiem). Atgriezties skolas solā pēc pirmā tripa bija absolūts šoks. Visas manas nojautas par to, kādā pasaulē esmu piedzimis, izrādījās patiesas. Es nespēju noskatīties vairs uz saviem humanoīdu klasesbiedriem. Ja vēl man būtu kopīga kāda interese ar viņiem, bet nē, neviens no viņiem nebija interesēts mūzikā, mākslās un literatūrā. Lai arī pēdējos 2 videnes gados spēlēju skolas grupā, es tāpat nespēju līmeņoties ar saviem grupasbiedriem, jo uzskatīju viņus par savas uzmanības vērtiem (tikai apgrieztā izpratnē), jo vienīgais, par ko viņi runāja bija piepist seju un pisties.

no reklāmas: Masculine choice. Cedarwood

Viens no maniem favorītajiem jaukto cīņu sporta (MMA) varoņiem ir čehu vieglā smagsvara zvaigzne Žirijs Pročazka (ex-UFC čempions savā sv.kateg.; turpmāk saukšu viņu par Juriju, pohuj). Kā zināms, MMA cīkstoņi savstarpēji var ļoti atšķirties, atkarībā no kādas cīņu sporta disciplīnas viņi nāk (bokss, mui tai -fokuss uz sitieniem; vai pretēji - reslings, džudžitsu - fokuss uz vārtīšanos, apskauušanos).

Līdzīgi kā cilvēku personības, pastāv arī dažādi psiholoģiskie tipu cīkstoņi. Mans favorīts Jurijs ir t.s. super-autistiskais cīkstonis. Kā cīkstonis var būt autists? Viņš ir tas tēls, kurš Samurai bushido kodu uztver absolūti nopietni, tā principus iedzīvinot realitātē.

Viņš ir tas cīkstonis, kurš pēc zaudētas cīņas, lai atgrieztos nākošajā cīņā absolūti godīgā stāvoklī attiecībā pret sevi, savām spējām, ieguldījumu, ziedošanos. Un, lai noskaidrotu, vai viņš ir gatavs absolūti ziedoties, lai uzvarētu, Jurijs paralēli konstantiem plaša spektra treniņiem (tas man atgādināja, ka viņa trenēšanās metodika arī ietver nosacīti autistiskas metodes - par to vēlāk), tātad Jurijs mēdz sevi ieslēgt piķa melnā telpā, kas reizē ir skaņu izolējoša, bet ne tādā līmenī, kas pēc 5 telpām pavadītām minūtēm subjektā izraisa audiālas halucinācijas- dažādas izolācijas metodes paredz dāzādus rezultātus. Jurija gadījumā būtiski nedzirdēt milzu sienas pulksteņa tikšķus koridora 2. galā esošajā istabā ar mūždien atvērtajām durvīm. Un šajā visaptverošajā tumsā un klusumā viņš nonāk aci pret aci ar savu ēnu, saviem demoniem. Kas notiek tālāk, nav zināms, taču Jurija dvēseles spēku neviens neiztaujā- ir acīmredzams, ka viņš katrā cīņā ir gatavs mirt, līdz ar to viņš atrodas salīdzinoši augstākā apziņas stāvoklī un tāpēc viņam uz to elevētā gara brīdi ir piekļuve vairāk paralēlajām realitātēm. Lielāks manifestācijas potenciāls.

Taču kā jau autists, Jurijs vienā reizē var deliverot, bet citā - apbēdināt tik ļoti, ka es pielēcu kājās un sāku applaudēt viņa opponentam. Jēziņ, kā viens cilvēks var būt tik izcils un tik stulbs vienlaikus!


Šeit var strīmot par brīvu viņa vakarnakts cīņu ar Karlosu Ulbergu (spiedu uz kādu no "free server x" banneriem! https://watchmmafull.com/ufc-327-jiri-prochazka-vs-carlos-ulberg-apr-11-2026.html



P.S.

Ja piesaucu manifestāciju, tad ziniet, ka runa nav par afirmācijām un pozitīvu domāšanu. Jā, šie elementi var būt efektīvi darba rīki, bet tikai tad, ja tu jau esi dziļi tajā visā. Taču, ja esi, nez, parasta mājsieva (housewife), kuru vakaros pizģī vīrs alkāns, tavas afirmācijas aiz aizsleģtajām WC durvīm pēc kārtējā skandāla neko nemainīs.

pa skursteni iekritusi pelnos
es esmu sudraba poga
pēc kuras cauri spocīgās miglas koridoriem
nāk tie kuri staigā miegā
es esmu galaktika
bēniņos atrastā lāčuka vēderā
uz acurauga gultiņas
sniegpārslu naktī
es esmu
pilnmēness un miegapele
uz tavu snaudu kārtis spēlē
es esmu ķermeni atstājusi bārbija
kas skatās uz sevi no augšas
kad bērni spēlējas dakteros
un slēgā multfilmu kanālus
es esmu zem LSD Dievu redzējušas medmāsas acis
kad viņa skatās zīdaiņa inkubatorā
un ausīs plaukst tumsa kā
jūraszvaigzne un astoņkājis melni
plankumi ar dimanta aurām
mirklis
kad vistrauslākās bailes
pauzes lēnumā
snaikstās ap iemodināto gaismu
un atbrīvotais pats tomēr vēl iesmilkstas pēc plēnošās robežas
starp balastu un aizpūšamību
ir mans dārgums

un kad mūsu tuvināšanās sāk iemiesoties
es apstājos

tu virmo

tā nots
ko tuksneša dziesma
stiepj pāri kāpām
pēdējiem mākoņiem sarkaniem skrienot
es esmu ilgošanās pavediens
un es esmu plaukstas kas no muguras aizklāj tev acis
un tu nemūžam neuzminēsi kurš

Valoda ir skalpelis ķirurga rokās. Nevienas liekas kustības. Jo mazāk pārpratumu, divdomības, jo mazāk vārdu, kas ievieš skaidrību – jo labāk.

Kas man visvairāk nepatīk latviešu valodā? "Sveiki un labdien". Divzilbju vārdi paredz realitāti, kur tev jāvelta laiks, jāsaskatās ar uzrunas subjektu. Pat ja tev vai viņam nav vēlmes, ir jāvelta otram 2x ilgāks brīdis uzrunas laikā, salīdzinot ar vienzilbju uzrunām. Ko darīt gadījumos, kad man vai svešiniekam nav emocionālo resursu, lai spēlētu šīs sabiedrības šarādes? Viss, ko mēs vēlamies, ir cieņpilni paiet viens otram garām, lai varētu fokusēties uz plānu, kas katram galvā savs. Galu galā gan es, gan svešinieks parasti vēlas šo resursu pataupīt tiem, kurus patiesi mīlam un godājam.

Ko es mīlu angļu un itāļu valodās? "Hey/ciao!". Vienzilbes "cieņpilni atpisies, draudziņ" vārdi paredz iespēju tos pateikt, neapstājoties, neizveidojot acu kontaktu, nepavadot otra realitātē ne sekundi (ja tajā dienā neesi pamodies ar šādu vēlmi, bet gan tās pretstatu). Bet, ja nu ir tā retā diena, kad tu, latvieti, jūties exxxtra sociāls, tad šos vārdus var izrunāt... lēnāk. Nesteidzoties. Nodibinot acu un sirds kontaktu.

Manuprāt, modernie latvieši ir noguruši no savas neefektīvās valodas, tāpēc arī gausi veido jaunus komunikāciju atzarus, dzīves laikā retāk iegūst daudz jaunu draugu no dažādām vidēm. Latvietim "ir grūti izkāpt no sava sociālā strāta" (vairāk par kulturāli identitārisko aspektu, mazāk par socioekonomisko). Tas, ko jaunietis nevēlas, ir tikt automātiski piesaistīts elementiem, par ko viņam nav nekāda teikšana. Viņš nenoslēdza social contract ar citiem jauniešiem par savu realitāti – nē, viņš tika iesviests pasaulē ar noteikumiem, kas balstīti uz veciem priekšstatiem. Galu galā noklusētais mērķis katrai jaunai paaudzei ir būvēt jaunu civilizāciju. Kaut ko, kas būs labāks par iepriekšējo, kaut ko, kas balstīts uz atziņām, informācijas sintēzi par aizgājušajām simtgadēm.

To ir grūti ietērpt vārdos pašam sev, kur nu vēl citam, taču katras jaunas paaudzes mērķis ir idejiski dekonstruēt veco paaudzi, ar pētniecisku aemocionalitāti apzināt tās pozitīvos un negatīvos aspektus. Izskaust veco un sapuvušo. Tas arī ir iemesls, kāpēc latvieši bieži ir vienpaši – vienā brīdī vairs negribas paļauties uz valodu, jo gan vēstures zināšanas, gan paša jauniegūtā pieredze priekšā izklāj ainas sintēzi, kas teic, ka šis informatīvais lauks, pār ko valdām, ka tas vairāk izskatās pēc pārpratumu vēstures, nevis mērķtiecīgas, efektīvas civilizācijas piemēra.

Savā starpā lietot latviešu valodu ir enerģiju izsmeļoši. Tavuprāt, kāpēc jauni cilvēki tik ātri integrē savos leksikonos angļu valodu? Kāds teiks, ka tā ir dominantās kultūras valoda, Rietumu civilizācijas informatīvais spektrs – dominanti anglisks. Jaunietis par angļu valodas efektivitāti ir pārliecinājies, vērojot apkārt notiekošo. Vai mamma un tēvs saprotas latviski? Nē, biežāk viņi kliedz un lamājas viens uz otru. Jaunieša alkas lietot efektīvāku valodu rodamas vēlmē transcendēt novecojušo, neefektīvo.

Valoda nepārtraukti aicina paskaidrojumus, jo tās amodulārā rakstura dēļ improvizatīva šīs valodas jaunrade, kas būtu saprotama gan tās veicējam, gan pilnīgam svešiniekam, nav iespējama. Latviešu valoda paredz lēnu pasaules ritumu. Tā paredz lēnu, uzmanīgu latvierēšanu nosacīti intīmā gaisotnē, kurā abi runātāji var atļauties šo netipiski lēno manieri.

Ja mēs runājam par cilvēces kulturālo un tehnoloģisko absolūtu, iedomātu punktu, kur mēs spēsim kolektīvi vienoties par labākiem, efektīvākiem risinājumiem, latviešu valoda būtu jāreformē vai jāatstāj lietošanai retās reizēs, kad varam atļauties būt neefektīvi, laiski un neprecīzi.

Ebreju valoda manai harmoniju alkstošajai ausij izklausās tā, it kā kāds censtos ar gaisa palīdzību no mutes augslējām izvadīt tur pielipušu organisku masu. Audiāli estētiskas valodas priekš manis ir, piemēram, Itāļu. Piemērs - videofragments ar zemākās kastas demonu Bezalelu (šī brīža Izraēlas finanšu ministrs), kurš dalās ar žurnālistiem informācijā par Izraēlas lebensraum plāniem.

no KarmaSock reklāmas: Uzdāvini savam cilvēkam siltas kājas

no Vikipēdijas: "Pastāv uzskats, ka Higsa bozona mākslīga iegūšana varētu izsaukt nekontrolējamu masas pieaugšanas ķēdes reakciju un melnā cauruma izveidošanos vai tā saucamās "dīvainās matērijas" rašanos, tomēr līdz šim nekas tāds nav novērots."

Visu dienu krāmēju māju, bet neko nesakrāmēju. Bija elektriķis. Dažās telpās atjaunoja elektrību, jo
tās nebija kādus 3 vai 4 gadus - koridorā; vienā no atejām un vienā no istabām. Toties izmetu daudz vecu kurpju. Tagad vāru 4 vistas kājas. Viena paziņa tikai ap 25 gadu vecumu uzzināja, ka vistām ir 2 kājas( ne 4.

nu vismaz Vijas Vētras gadījumā varēja pieļaut "drīzu atgriešanos", nevis "gaišu ceļu mūžībā"

Man jaunībā bija brūtgāns, laikam jau naivs. Mums piesējās čigāniete, čalīts centās iesaistīties ar viņu sarunā, es dusmīgi uzķērcu, ka jāiet prom. Pēc mirkļa man saplīsa kurpe.

par čigāniem runājot

man reiz bija jaunībā atgadījums, kad es kaut kur eju, laikam pa merķeļa ielu
klāt pienāk čigāniete un saka - kungs, iedodiet savu plaukstu, es pastāstīšu jums par jūsu likteni
tā arī nesapratu, kur palika divsimts monopola repšes lati
hipnoze absolūti

un, galvenais, neko nepastāstīja par manu likteni

Vienīgais kečups, ko lietoju uzturā, ir Spilvas Bērnu. Vienmēr jāņem bērnu kečupu, jo tajā ir mazāk smagās ķīmijas. Gards arī.

I fuck with Monad instead of Abraxas

pirms 20 gadiem šajā dienā rakstu:

01:04
dvēselē klavieres..
(ir doma)

01:04
miers un klavieres
(ir doma)

01:05
uz klavierēm netīras salvetes
(ir doma)

01:05
taukainas rokas
(ir doma)

01:05
lai nogrābstās

Skatos uz vakar uzņemto Zemes bildi, un domāju, ko tie muļķi uz tās planētas var cepties par sūdu

DELFI. Sarucis Līvu akvaparka apmeklētāju skaits

Ja nav dzīvs, ir miris. Nevis dzīvs bez dzīvības pazīmēm. Jebkas, kas reiz bija dzīvs, bet vairs nav, ir miris.

"On April 2, both NRA.lv and the Pravda network began publishing the same distorted composite: the 1997 reference grafted onto the Lavrov meeting, the claim that Stoltenberg acted without informing allies. NRA.lv reproduced it without checking it against the original book. The Pravda network then added a second layer: embedding the story alongside Matvienko's threats, drone incidents, and Baltic economic decline reporting.

It doesn’t stop here. Ukrainian media picked up the story, citing Baltic Sentinel as the source and reproducing the same distortions in that review: RBC-Ukraine under the headline “Stoltenberg accused of eyeing buffer zone with Russia,” while UNN framed it as Stoltenberg having “proposed to Russia to create a buffer zone in Eastern Europe before the invasion of Ukraine.” Euromaidanpress published a lengthy analysis under the headline “Stoltenberg offered Russia NATO troop withdrawals from the Baltic region — without asking the Baltic states.”

Then Ground News, a Canadian news aggregation service, aggregates the story from multiple sources, including Lithuanian national broadcaster LRT, whose coverage is more balanced. It framed it as “Stoltenberg considered talks with Russia without eastern allies,” but still relying on the Baltic Sentinel rather than on the book.

Then the story reached mainstream media across the Baltic states: in Latvia through NRA, TV3, LSM, TVNET, and Puaro; in Lithuania through LRT; while in Estonia it originated in Sirp and the Baltic Sentinel but was not picked up by ERR or Delfi as far as can be determined. At this point the fabricated composite — secret negotiations, troop withdrawal to 1997 positions, buffer zone from the Baltic states — has crossed from the Russian-language influence ecosystem into the Latvian-language mainstream."

No The Stoltenberg Buffer Zone Hoax: Anatomy of a Disinformation Operation Against the Baltic States

Tas kādā intelektuālā voidā mēs tagad dzīvojam - nedēļu garš cepiens par grāmatas recenziju. Grāmatu neviens nav lasījis, un, šķiet, arī netaisās lasīt. Maksimālā programma - skrīnšots no atsevišķas grāmatas lappuses (pazīstams arī kā no konkteksta izrauts fragments). Smadzeņu puve ir pieņemta kā normalitāte.

latvju raibās

Mikrotonālajiem kvebekois kanādiešu milžiem Angīnai de Poitrīnai jauna relīze. Pasaule ir izslāpusi pēc nepieradinātākām tekstūrām un garšām! Bundzinieks, ģitārists/basists ar dubultinstrumentu, kas bāzēts 24-TET skaņojumā (kur katrs pustonis tiek dalīts uz pusēm - var izspēlēt 1/4 toņus nevis tikai pustoņus kā Rietumu mūzikas 12-TET mīlulī).

Šodien Mežciemā redzēju sabrauktu ezīti.


Pirms 21 gada šajā dienā rakstu: par spilventiņu izmantoju ezi, bet tu esi spilvendrāna manā veļaskastē

Negribas krāsot olas, negribas neko lieldienisku, negribas Augšāmcelšanos. Nopirku violeto kāpostu un sīpolu mizas, nopirku kaut kādu tur Pastorālo vīnu, bet negribas.

Viens no 80to basistiem, ko ļoti cienu, ir Kurts Smits. Viņš ir viens no diviem pastāvīgajiem grupas TEARS FOR FEARS dalībniekiem (interesanti, ka grupa aktīva joprojām - 45 gadus!). Tā kā savulaik, pēctīņu vecumā, biju absolūtā sajūsmā par kulta filmu "Donnie Darko". Manuprāt, viņa baslīnija tituldziesmā "Head over Heels" ir absolūtā perfekcija! Dievinu visus viņa risinājumus. Tie slaidi ir īpaši burvīgi.

Nedaudz par postpostmoderno taisnīgumu un nepārtrauktas virtualitātes degradējošo ietekmi uz cilvēka zeltspēju.


Taisnīgumu visiem vai nevienam, vai ne?

Dzīvojot liberalizētā pasaulē, kur valda taisnīguma un goda prāts, likumi un paražas, cilvēkiem būtu jāvēršaa pret jebkuru potenciālo indivīdu aizskārumu, neatkarīgi no tā, vai pastāvējusi t.s subjektīvā puse - aizskārēja griba veikt pāridarījumu.

Dusmĩgs komentārs internetā var aizskart citu līdz sirds dziļumiem. Cilvēki vairs nespēj “paiet nost no datora” kā tas bija iespējams vēl pirms 20 gadiem. Pilnībā izkāpt no falšās realitātes iespējams tikai ar gadžetu disciplīnu (pašaizliedzīgu atslēgšanos, teiksim, katru dienu, atnākot mājās no darba, telefonā iestatīts auto-klusums no 19.00-07.00). Kā noprotams, bez apziņas par regulāras virtualitātes kaitnieciskumu, cilvēks nespēs rast pamatojumu tamlīdzīgai disciplīnai.

Lai izkāptu no virtualitātes realitātē, vispirms jābūt vērīgam. Jo nevar izkāpt no tā, kas nav apzināts. Sākot ar savas pieredzes analīzi.

Labi atceros, kā tīņu vecumā ievēroju, ka man vajag 15-20min, lai atietu no tās disociējošās izjūtas, kas mani pavadīja, ja vismaz 1h bez novēršanās skatījos datora ekrānā. Kino tik ļoti to neietekmēja, bet videospēles gan.

Tīņa vecumā man katru vakaru ap 9 vakarā bija jāved pastaigā ğimenes suns Maksis. Atceros to sajūtu, ka pēc vairāku h gaming sesijas, es, mātes mudināts, steigā pielēcu no PC, lai nezaudētu lieku minūti, izvedot suni un tāpēc esot prom no manas spēles. Pirmajās 5-10 minūtēs, izejot ārā, atrados tādā kā liminālā head-space, kas ir starp realitāti un nerealitāti (spēli)- cilvēki plūst garām kā bezsejainas ēnas, audiāli-telpiskā izjūta arī, it kā atrastos citur.

Smartphone prevalence nozīmē, ka ar katru paaudzi cilvēki kopumā būs arvien disociētāki, vieglāk hipnotizējami. Jo hipnoze tāpat kā disociācija ir starpatāvoklis, kur smadzeņu viļņi darbojas līdzīgā frekvencē un tāpēc prāts ir vieglāk pakļaujams ietekmei no ārpuses.

Vēl viena prevalentās virtualitātes problēma ir fakts, ka jebkurš var uzdoties par jebko, dāmas un kungi ar filtriem rada iespaidu par nesasniedzamu skaistuma ideālu, utt. Rezultātā daudzi jauni cilvēki sāk just riebumu pret savu izskatu, jo paši sev katru dienu iepotē labākajos leņķos un gaismā noķertus citu cilv. kadrus, kas fotošopā uzlaboti līdz perfekcijai. Jaunieši sevī tā iedzen nepatiku pret naturālismu, pret organiku.

Cilvēki skatās citu cilvēku “reklāmas”, kas paslēptas tematiski interesanos kontekstos, uzsēdinot viņus uz vēl negantāka atkarības cikla par to, ko cilvēce pieredzēja pirms-interneta pasaulē ar TV. Negantāks, jo tas izraisa neremdināmas alkas pēc tiem mazajiem dopamīna šļācieniem, skrollējot cauri fīdam ar daudz izklaidējošu materiālu, kas ilgtermiņā pārlādē indivīdu sensorus ar nevajadzīgu info vai stimulu.

Mazliet aizrakstījos saistīti, bet aplinkus. Atgriežoties pie 1.rindkopas tēmas- mūsdienu liberalizētā pasaule paredz vēršanos pret tiem, kuri vēlas citiem likt ciest.

Ja kāds ir cietis, tad vēl jācieš kādam citam. Rietumu cilivizācija šobrīd ir vistālāk no JHWE dēla mācībām par pazemību un otra vaiga griešanu kā jebkad pagātnē.

Piedot nedrīkst nogalināt hehe

Esmu TELSTAR DRUGS mūzikas cienītājs. Viegli autistisks post-indie. 

Post 9/11 pasaulē zemāk esošais teksts tiktu emocionāli apgāzts, jo cilvēki bija indoktrinēti ienīst jebko, ko varētu aprakstīt kā “konspirāciju”. Savukārt Post Epstein pasaulē šis teksts ir kā medusmaize civilizācijai, kas nogurusi no spēlītēm ar ēnām.

Linkin Park ir a nod towards Lincoln Park - speciālā militārā bāze Kanādā, kur 70tajos tika veikti eksperimenti ar bērniem projekta “Monarch” ietvaros. Projekts zināms arī ar nosaukumu “MK Ultra”. Šeit būs lapa, kur var iepazīties ar plašāku info par Kanādas MK Ultra atzaru https://thecanadianencyclopedia.ca/en/article/mkultra

Česters Beningtons un Kriss Kornels 2017.g. kopā strādāja pie doķenes “Silent Children”- an exposee of insitutionalized paedophilia. Beningtons nāca no militāristu ğimenes, kas bija saistīta ar projektu “Monarch”.

Ja papēta rokmūzikas vēsturi, var uzskatāmi gūt pārliecību par to, ka milzu kultūrnotikumi pasaulē tiek virzīti ar specdienestu palīdzību. Veic labu darbu- izpēti savu mīļāko 60s/70s hipiju ēras mūziķu dzimtas kokus.

Interesanti, ka pāris gadus pirms Krisa/Čestera, leğendārais DJ Avicii izlaida skaņdarbu un netā postēja infu par to, ka viņa mērķis ir atmaskot globālo bērnu degradācijas tīklu. Kā tev liekas, ko viņš ar to centās pateikt cilvēcei? Iesaku noskatīties klipu.
https://youtu.be/Xq-knHXSKYY?is=HSFvxGBcTMSFdS

Avicii tika atrasts beigts 2018.g. aprīlī, naktī pēc sava koncerta Muskatā (Omāna), kur viņš ar saplēstu stikla pudeli savā viesnīcas istabā pārgrieza sev rīkli.
Kriss Kornels pakārās. Beningtons sāka pētīt biedra Kornela nāvi un pēc 2 mēnešiem arī pakārās.

pirms 20 gadiem šajā dienā
vm.gov.lv: Pazemināts garastāvoklis, intereses un prieka zudums par agrāk patīkamām nodarbēm, pavājinātas koncentrēšanās spējas, pesimisms, enerģijas zudums, sevis noniecināšana, pastiprināta vainas sajūta, pašnāvības domas, fiziskās aktivitātes izmaiņas, miega traucējumi un ēšanas traucējumi. Ja šīs pazīmes novērojamas ilgāk kā divas nedēļas, tad būtu jāvēršas pie psihologa vai psihiatra.

Skrieniet skatīt mēnesi

Novērots, ka dzīves gaitās man mazāk interēsējuši cilvēki, kuru vizuālais tēls satur daudzus performatīvus elementus. Man viņi škiet mazāk “godīgi” un mazāk “autentiski”.
Uz vecumu arī esmu zaudējis rūpes, ko kāds no malas, kuru (sevišķi) vispār nepazīstu, par mani padomās.

Es viņus saprotu - mēs visi alkstam izjust tādu kā piederības izjūtu konkrētam sociālam stratam. Taču šādi cilvēki parasti sava šaurā spektra/izpratnes dēļ nav spējīgi man neko dāvāt, vien paņemt manu laiku vai enerğiju.

Saprotams, es te nerunāju par teen/post-teen exploration, bet veciem jauniešiem, kuri uzskata, ka viņiem jāğērbjas, teiksim, tikai melnās drēbēs. Es to redzu kā zināmu gara vājumu, kas noved pie alkām meklēt papildus atbalsta punktus.

Visbeidzot, visiem cilvēkiem vēlu tikai siltas lietas. Viņiem vēlu iemācīties pieķerties un iemīlēt to kailo, imperfekto sevi, kurš varbūt nepiesaiatīs garāmejošas tantes vai cita fellow tīņa uzmanību, taču palīdzēs tev netērēt laiku muļķīgai analīzei: “Ko gan par mani viņi padomās?”

Pieķerties, nepazust neskaitāmo potenciālo variāciju okeānā. Izklausās burvīgi, bet tās ir lamatas.

Neiekrīti lamatās.