Kruta Skuju starptīkla draugi

Facebook purity app

Nekā (vairs) personīga

Noklausījos šādu sarunu jūrmalas kafejnīcā (krieviski):
Aptuveni piecgadigs puika: Tu domā, es esmu nenormāls?
Mamma (nopūšas): Es nezinu. Neviens to nezina… tu arī pats to nezini.

Tomēr svīres vēl te

Es: Klau, ja tu būtu pretgaisa aizsardzības iekārtas operators un konstatētu, ka ienaidnieks ir palaidis raķeti, kas nomērķēta uz stratēģiski svarīgo objektu, teiksim, elektrostaciju, tu vari palaist notriekšanas dronu un iznīcināt raķeti pusceļā, riskējot, ka atlūzas un lādiņš nokritīs uz dzīvojamiem namiem, vai arī neko nedarīt un cerēt, ka ienaidnieka raķete netrāpīs mērķī. Pirmajā gadījumā tu uzņemies atbildību par iespējamiem civiliedzīvotāju upuriem. Otrajā gadījumā visa atbildība ir likta uz ienaidnieku. Ko tu izvēlētos?

ChatGPT: Es izvēlētos mēģināt raķeti notriekt, bet ne tāpēc, ka civiliedzīvotāju risks kļūtu mazsvarīgs. Tieši otrādi — lēmums būtu balstīts uz abu risku salīdzinājumu.
Šajā situācijā ir interesanta morālā asimetrija: tu faktiski neizvēlies starp “es nogalinu” un “es nenogalinu”. Tu izvēlies starp diviem scenārijiem, kuros civiliedzīvotāji var ciest:
neiejaucoties, ir paredzams risks, ka raķete sasniegs elektrostaciju un, iespējams, radīs plašākas sekas — bojāgājušos, ugunsgrēku, infrastruktūras sabrukumu utt.;
iejaucoties, tu samazini šo risku, bet radi jaunu, lokalizētu risku — notriekšanas atlūzas vai kaujas galviņas krišanu uz apdzīvotu vietu.
Man šķiet svarīgs arī tavs teikums par atbildību. Es nepieņemtu principu “ja neko nedaru, tad tā nav mana atbildība”. Tā ir psiholoģiski saprotama pozīcija, bet morāli tā neiztur pārbaudi. Ja man ir reāla iespēja novērst paredzamu katastrofu, bezdarbība pati par sevi ir izvēle.
Tomēr operators nedrīkstētu domāt tikai: “Raķete jānotriec par katru cenu.” Viņam būtu jāvērtē, piemēram, cik ticama ir pārtveršana, kur nokritīs atlūzas, kāda ir kaujas galviņas detonācijas iespēja un cik liels ir paredzamais kaitējums abos scenārijos.
Un te rodas vēl interesantāka filozofiska problēma: vai cilvēkam ir lielāka morālā atbildība par kaitējumu, ko viņš aktīvi izraisa, nekā par kaitējumu, ko viņš varēja novērst, bet ne novērsa?
Manā skatījumā — ne vienmēr. Ja es ar ļoti lielu varbūtību varu novērst desmit cilvēku nāvi, bet pastāv neliela iespēja, ka manas darbības rezultātā varētu iet bojā viens cilvēks, man būtu morāli nopietns pamats rīkoties.
Bet šis piemērs kļūst patiešām sarežģīts, ja pārtveršanas varbūtība ir tikai 50 %, bet atlūzu risks civiliedzīvotājiem ir ļoti augsts. Tad vairs nav vienas intuitīvi pareizas atbildes.
Patiesībā tavā piemērā ir ļoti labs sižeta kodols morālai dilemmai: operators nospiež pogu un raķeti notriec — bet pēc tam uzzina, ka atlūzas nogalinājušas cilvēkus. Viņš visu mūžu var domāt: “Ja es nebūtu nospiedis pogu, viņi būtu dzīvi.” Lai gan objektīvi varbūt tieši viņa lēmums izglāba desmitiem vai simtiem citu cilvēku.
Un vēl skarbāks jautājums: vai viņam būtu vieglāk dzīvot ar sekām, ja viņš neko nebūtu darījis? Tas jau ir jautājums ne tikai par morāli, bet par vainas psiholoģiju.

Saules aptumsuma dziesma

https://youtu.be/hynu6z86d-I

Svīres prom līdz pavasarim

Jūsu vēstuli saņēmu dienā, kad Seūtā vēl skaitīja mirušos. Jūs tajā atklātību piesakāt piecas reizes, pirms to lietojat; es to lietošu bez brīdinājuma.

Spānija Savienības ārējo robežu Āfrikā sargāja jau tad, kad Latvijas robežu vēl apsargāja cita valsts. Divās diennaktīs mēs uzņēmām, apgādājām un lielākoties atgriezām vairāk cilvēku, nekā Jūsu dienesti ir novērsuši piecos gados. Es nelūdzu par to atzinību — es tikai iesaku piesardzību ar Jūsu pašu loģiku: ja zemākais skaitlis ir vislabāk aizsargātās robežas zīme, atgādināšu, ka Jūsu citētie 48 000 attiecas uz četru valstu robežām kopā. Dalīsim godīgi.

Legalizācija ir Spānijas suverēns lēmums, ko pieņēmis mūsu parlaments un vērtējušas mūsu tiesas. Es neatceros, ka Madride būtu sūtījusi Rīgai vēstules par Jūsu robežas likumiem, par kuriem starptautiskās institūcijas izteikušas nopietnas bažas. Mēs klusējām nevis tāpēc, ka mums nebūtu viedokļa, bet tāpēc, ka cieņa pret partneri nav "nacionālā izņēmuma luksuss" — tā ir Savienības darba valoda. Iesaku to apgūt pirms nākamās vēstules.

Par solidaritāti runāsim precīzi. Spānijas karavīri šodien dien Ādažos — Latvijas aizsardzībai. Viņi neieradās ar pavadvēstuli par Latvijas "pašizraisītajām" drošības problēmām un nejautāja, vai Jūsu politiskie lēmumi austrumu kaimiņu attiecībās ir bijuši nevainojami. Ja solidaritāte Jūsu izpratnē pienākas tikai tiem, kas krīzi nav "pelnījuši", gaidīšu dienu, kad pēc šī standarta vērtēs Latviju.

Jūsu tehnisko konsultāciju piedāvājumu pieņemšu tad, kad Jūsu robežu vienā dienā mēģinās šķērsot piecdesmit tūkstoši un Jūs to pārvaldīsiet, nezaudējot ne cilvēkus, ne savaldību. Līdz tam iesaku vēstules par citu valstu iekšpolitiku saskaņot vismaz ar savu valdību — kā noprotu, arī Jūsu Ministru prezidents to būtu novērtējis.

Lūdzu, pieņemiet, ministra kungs, manas visdziļākās cieņas apliecinājumu — tieši tādā nozīmē, kādā Jūs rakstījāt man.


P.S. Vēstule, protams, nav īsta.

2011. gadā arbūzus varēja nopirkt par 25 santīmi kilogramā.
tagad tirgo par 2.50 € kilogramā.

psiholoģiski grūta cena. maksāt 25 € par vienu 10kg arbūzu?

cik žēl, ka veci cilvēki nekļūst par skarbiem minimālistiem savā mūža nogalē.
atstāj, tā vietā, kaudzi ar neapēstiem makaroniem, pudu cukura, kalnus ar griķiem, auzu pārslām, putraimiem, un kilogramiem kafiju. viss kompostā.

un tad tas rūpīgi krātais goda kristāls, mazās krūzītes un apakštasītes, smalkie šķīvīši un glāzītes un piņģeroti. saberzt smiltīs!

paplukušas vāzes un keramika, pretīgi alumīnija kausi un smalki, bet ārkārtīgi netīri sudraba piederumi, jo nevar jau tos vijumus izberzt.

žēl, ka cilvēks nevar samierināties ar televizoru un vienu krēslu. nē, savu gadsimtu nodzīvojis sabrucis dīvāns, smirdīgs skapis un tik pat neciešami grāmatu plaukti. un makulatūra.

Gandrīz visu mūžu esam pieaugušie, bet visu laiku domājam vai atceramies bērnību

"The knowledge is real - it reliably guides action - yet it resists full articulation."

TV3.LV Kolumbijas karteļi nosūtījuši savus locekļus uz Ukrainu.

Pirms 20 gadiem vakar rakstu šādi:

"Augusts 6., 2006

13:05
beigās visi domā, ka es domāju tieši par viņu.
bija labi. tur bija labi, un tur arī bija labi.
gan tur, kur indīgas ogas pie mikrofona, gan tur, kur uz melnās grīdas izkaisītas rozes un pie sienām eņģeļi.
galvā zvārgulētāji, viena plate tiek nomainīta ar nākamo. un tā ik pa laikam.
sāļais vējš matos iesējies, izmazgāt žēl.
tikai žēl, ka ar netīriem matiem var sasmērēt debesis.
es nedomāju par tevi, arī par tevi nē. esmu miegā"

No reklāmas pieturā: “Trešai daļai cilvēku trombi veidojas bez acīmredzama iemesla.”

siera produkta izstrādājums "ar īsta siera piedevu!*"

* 2%

Tā nogurt var tikai no pārmaiņām. Kā man riebjas pārmaiņas un jautajumu risināšana, kas tām seko.

Tu vēl to nezini, bet tev dzīvē vajag telzvaigžņu substances.

Ik pa brīdim cibā uzrodas kaut kādi jaunās paaudzes tēli. Katru reizi, kad redzu viņus te savairojamies, es ieguldu laiku, lai katru no viņiem uzrunātu virtuāli-privāti, rakstot vārdus: “Pis nah. Nevienam tevi te nevajag.”

DOMĀ LATVISKI!

dombrava ar tunci un vēstuli

Komentārs par kādu no cibiņiem.

Tirliņš izdzīvo Anglijā . Sitās pa dzīvi. Ar slapju sapni , ka pats kādreiz pelnīs aptieķniekos vismaz 1/3 no tā cipara , par kuru te izfantazēja.
Mums vecākā , tagad Skotijā ārste...
un viņu garāmejot pazīst.
Ir stipri niecīgāks , par kādu sevi pasniedz !
Tirliņš .. un viss tur.

Konkrētā tirliņa cv ar atrodams turpat stendžas tviterī.

Bet nu jā, tulkotājs kurš izglītojies Maskavā, dzīvo Anglijā, ar pretenzijām uz vienīgā pareizā viedokļa statusu Latvijas soctīklā. tfu uz tādu.

We have entered an era of hyper-solipsistic* intimacy, where the screen doesn't connect us to the Other, but merely reflects our own inflated sense of self. Love is no longer an act of externalization or vulnerability, but a demand for external validation of one's inherent "specialness".

Romantic relationships have devolved into performative self-absorption. Driven by algorithmic curation, individuals approach love with an unearned entitlement: the belief that their presence alone is the prize, requiring zero friction, zero effort, and zero compromise.

It’s an era of algorithmically induced ego-centrism. People no longer engage with the messy reality of the Other; they inhabit a digital panopticon** where they are both the main character and the sole audience, expecting love to be delivered like a custom-curated feed.

We’ve replaced relational effort with unearned entitlement. Intimacy is no longer built through shared labor, but expected as an innate right—a trophy for simply existing in one's self-proclaimed significance.

* Solipsisms ir filozofiska pārliecība, ka pastāv tikai paša apziņa. Digitālais solipsisms raksturo stāvokli, kurā ekrāni pārvērš pasauli par indivīda personīgo spoguli, liekot citiem cilvēkiem izskatīties pēc fona tēliem;

** Panoptikons - jēdziens atvasināts no 18. gadsimta angļu filozofa Džeremija Bentama idejas par ideālo cietumu- Panoptikonu, ko 20. gadsimtā slavenajā darbā "Uzraudzīt un sodīt" attīstīja Mišels Fuko. Savukārt Digitālajā Panoptikonā centrālais cietuma tornis ir izzudis; tā vietā novērošanas tīkls ir visaptverošs un decentralizēts (kameras, algoritmi, datu ieguve, "pēdas" tīklā, sociālie mediji). Lielākā atšķirība: cilvēki vairs netiek ieslodzīti panoptikonā pret savu gribu — viņi tajā ieiet brīvprātīgi un labprātīgi paši sevi eksponē.

No instagrama reklāmas: “Roku darināti HISUI naži slīd cauri jebkam - gaļai, dārzeņiem, pat tomātiem. Griez gudrāk. Gatavo ātrāk. Pasūti zemāk.”