Vienīgais Labais -

Tikko kā rakājos sava datora failu arhīvā, un pēkšņi pamanīju pavisam vecas bildes, kuras bija kaut kur dziļākajos folderos, un kuras sen nebiju skatījies. Pavisam vecas nozīmē - kaut kur ap to laiku, kad sāku rakstīt SCibā. Un skatoties bildes sapratu, cik ļoti esmu pa pēdējiem gadiem izmainījies. It kā jau nav nekāds revolucionārais atklājums - kā saka, ja kāds man pateiktu, ka no 5 līdz 10 gadu vecumam esmu ļoti izmainījies - es nebūtu pārsteigts. Bet tieši to, kas notika pēdējos 8 gados (augstskola/patstāvīga dzīvošana/darbs/ģimene), ir kaut kā grūti aptvērt. Skatos vecās bildes - cilvēkus ar kuriem tikos, pasākumus, kurus apmeklēju, lietas, par kurām runāju - un lēnām atceros savu ikdienu tajā laikā - un saprotu cik pašlaik esmu ļoti tālu no tās. Un man ļoti patīk, kur es tagad esmu, un ko es tagad daru - bet tāpat ir nedaudz skumji atcerēties par to laiku - jo es saprotu, ka nekad vairs nevarēšu to vēlreiz izbaudīt. Nostaļģija - tā laikam to sauc.

Un kopumā šo procesu, kas notika pēdējos cik tur tajos gados laikam sauc par pieaugšanu. Kad Tu pa īstam sāc dzīvot savu dzīvi, kad Tu atrodi savu vietu, kad sākas tas, ko sauc par "ikdienu". Un man liekas, ka par šo procesu tiek pārāk maz runāts. Ir pilns ar informāciju par pubertāti un par pusmūža krīzi. Bet (vismaz tagad tā uzreiz) man nenāk prātā neviena filma vai grāmata, kas būtu tieši par šo brīdi cilvēka dzīvē - kad viņš sāk savu dzīvi. Un tagad es skaidri zinu vienu tēmu, par ko uzņemt filmu.