Mani māc ļoti liela vēlme pamainīt matu krāsas toni, jo ar šito staigāju jau kādu pusgadu, hmmm, nav jau nemaz tik ilgi.. Gribas rižāku un gribas uzacis ar bik savādāk nokrāsot. Un vēl man gribas uz masāžu. Un ta vēl un vēl..
Sākšu ar to, ka beidzot kustēšu laukā no mājas. Aaa vēl es gribu kādus auskarus un man ir dāvanu karte Zaigā, bet slinkums iet tik tālu.

Neesmu pieradusi, ka tik ātri izveidojas labs kontakts ar cilvēkiem, it īpaši, ka viņi ar mani pirmie sāk komunicēt. Vispār, ka ar mani komunicē vnk tāpat. Šovakar ar kursa biedrs uzklausīja manu čīkstēšanu, vēl ar citu sarunāju kopā iet uz konsultāciju, vienam skaidroju latviešu valodas likumus utt. Man tas tiešām šķiet ieraksta cienīgs fakts, ja atceras skolas laikus (bet ok man sava klase riebās, tā kā gluži tas neskaitās). Pagājušogad ar vajadzēja ilgu laiku, lai sadraudzētos..
Vēl es nesaprotu, kāpēc cilvēki man tik bieži jautā vai man ir tetovējums un kad atbildu noliedzoši, tad man netic. Tā it kā tetovējums būtu kāda norma tagad!?

vakar aizgāju viena pati uz kinīti un tad saņēmu no vairākiem cilvēkiem pārmetumus, kāpēc neuzaicināju, bet parasti, kad uzaicinu, tad man vienmēr uzmet un vispār uz kino foršāk iet ir vienam, jo tad neviens netraucē. kaut gan jāsaka, ka drusku neērti, kad man blakus sēdēja trīs omenes un uz ekrāna divas čikas ņemas ik pa laikam. bet vispār ļoti laba filma, tik man to seksa ainu bija par daudz.
sanāca vēl naktī, ta, ka tiešām naktī izstaigāt visu pilsētu un mežu, diezgan pabaisa sajūta, jo celiņu neredz un es jau vienu brīdi iebridu krūmos. bet nu dažu minūšu gājiens izvērtās divās stundās.

gribas uztaisīt piparmētru tēju, ielīst gultā, uzvilkt vilnas zeķes, ietīties segā, sagrābt visus neizlasītos žurnālus un viss. liekas, ka tūlīt tā ar darīšu un par angļu valodu domāšu rīt.
bet sirdsapziņa neļauj, jo es jau tagad nožēloju, ka vakar visu neizdarīju.

šodien iepazinos ar ļoti foršu cilvēku, vismaz man tā liekas, jo cik nu no stundas var spriest un dažām vēstulēm draugos.
parasti man ir grūti atrast kontaktu ar cilvēkiem un vēl man parasti tā stulbā kautrība, kaut arī neapzināta, par to savu runas spēju (ok, tagad jau var teikt, ka ir diezgan vienalga, bet nu tomēr par ko kompleksots gadiem vienā dienā tik viegli to neiznīdēt), bet man bija tik brīva saruna, vispār ne par ko neuztraucos. man tiešām bieži tā negadās.
bet nu tāpat diez vai es viņu vēl satikšu, bet nu arī stunda pavadīta tādā atmosfērā ir laba.

Baigi gribās iziet pastaigāties, bet nevar. Daudz jāmācās un, ja reiz esmu sākusi, tad jāturpina. Zin kā, kamēr ir apņēmība tikmēr jādara maksimāli daudz. Jau kopš paša rīta rēķinu, patīk tie piemēri, kurus risinu stundu, tad otru stundu pavadu meklējot kļūdu un beigu beigās sāku risināt nākamo piemēru, jo jau smadzenes deg un es vairs vispār neko nesaprotu, kas notiek tajā kladē.
Uz zāli ar neaizgāju, jo sāp visas maliņas, vispār ar pastaigāšanos man liedz tas, ka kājas kā sāpīgi smagi bluķi. Jāmēģina varbūt vēlāk lēnām izskriet kāds gabals, iespējams ar paliks labāk.
Vēl aizvien kaut kāda neoma. Vakar policija sabojāja garīgo, nezinu, kāpēc tik nelaipni jāizturās, tad vēl tas, ka izrādās visi draugi (ok moš nemaz nav draugi, bet nu tad tur baigi jādomā un ok ne visi draugi) sanākuši kopā, bet mani neuzaicina, bet es vienmēr visus saaicinu. Bet jāatdzīst, ka man ar neko šonedēļ negribās, bet nu tāpat škrobe. Nē, es labprāt izietu ar vienu cilvēku šodien laukā, bet nez vai sanāks, bet ja turpināšu tikpat cītīgi mācīties, tad varbūt ar sanāks, jo gribās tomēr kādu cita sabiedrību, kas nav kaķis vai suns. Jāpilda informātika, kas aizņems vismaz 2h, jo man microsoft office ir krievu valodā un nesanāk pārlikt uz citu valodu. Un tad vēl un vēl...

esmu patīkami pārsteigta par sevi, jo sāku saprast, ko nozīmē mācīties
tikai cerams, ka tā nav gada sākuma apņemšanās
bet nu jā, nekad iepriekš tik cītīgi nebiju iedziļinājusies mācībās un centusies izprast to, ko nesaprotu. es pat papildus rēķinu uzdevumus un meklēju kļūdas, ja kaut kas nesakrīt ar atbildēm. agrāk es vnk būtu metusi mieru