Pšssssssss!
Ak, jā patiesībā taču visi mani pazīst labāk, nekā es pati un saprot, ka es esmu normāla sieviete, tātad loloju klusu sapni par spodru virtuvi, kurā burbuļo katli, stipru vīrieti, kurš pelna daudz naudas un bariņu bērnu. Savukārt visi mani feministiskie, ak - piedodiet, pseidofeministiskie spriedelējumi ir tikai vārgs mēģinājums paķiukstēt par skābajām vīnogām...:///
Es reizēm attaisnoju sevi-man patīk tā kā ir-brīvība ,tiripiri tikai tāpēc,ka neko reāli jau nedaru,lai tiktu pie tās ģimenes idilles.
Bet galvenais jau nemelot sev.
Patiesībā jau vajag tikai saņemties, vai ne - un tad arī man, zilzeķainajai, hormonu plosītajai vecmeitai, atjās kāds baltzirgainais princis, saulītē iecels, aizvēju nodrošinās, un nebūs vairs vientuļai naktīs pret mēnesi jākauc!:))))
:)
Vienkārši esmu bijusi lieciniece pārvērtībām kā rūdītes brīvās sievietes kļūst par foršām mammām un laimīgiem cilvēkiem.
Nekā personiska
Neesmu gluži "rūdītā brīvā sieviete", kopdzīves (kaut arī nereģistrētas) pieredze man ir pietiekama, lai apzinātos tās labās un sliktās puses bez rozā vai melnām brillēm. Un tas ir sekmējis manu nonākšanu līdz apziņai, ka laimes atslēga nav ne kopdzīve, ne atteikšanās no tās. Mani tikai mazliet izbrīna, cik grūti cilvēkiem noticēt šai vienkāršajai patiesībai.:)
Re: Nekā personiska
Kas gan tas buutu pa celju,ja mees ietu tikai saulainajaas dienaas.
Bet neregjistreeta lauliiba jau pashos pirmsaakumos ir izmeegjinaajums-sanaaks,tad labi;nesanaaks-njemu naakamo.Taads ir mans naivais un nemodernais viedoklis.
Re: Mēs laikam runājam atšķirīgās valodās...
jā, un es neizslēdzu iespēju, ka kādreiz noprecēšu kādu vīrišķi un dzemdēšu kādu bērnu. Un varbūt tas mani darīs laimīgu. Bet tas 100% noteikti nav vienīgais, kas mani var darīt laimīgu.:)