![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēl daži grami naiva pozitīvisma un patētiska patriotisma.
Šovakar, klīstot pa Vecrīgu, mēģināju iedomāties, vai pirms 20 gadiem, ja man dotu iespēju ieskatīties nākotnē, ieraudzīdama pašreizējo ainu, es būtu apmierināta ar vēstures gaitu, un pilnīgi godīgi sev atbildēju - jā.
Šovakar, klīstot pa Vecrīgu, mēģināju iedomāties, vai pirms 20 gadiem, ja man dotu iespēju ieskatīties nākotnē, ieraudzīdama pašreizējo ainu, es būtu apmierināta ar vēstures gaitu, un pilnīgi godīgi sev atbildēju - jā.
Un, jā - lai cik mīļas man nebūtu Gruzija un Armēnija, - tur esot, es vienmēr domāju - kādi apvēlušies buržuji tomēr mēs tajā Baltijā esam, un vēl atrodam, par ko burkšķēt.:)
Es saprotu, ka tas, ka mēs esam so periodu pārdzīvojuši bez ārēja un pilsoņu kara, bez ekonomiskajām blokādēm utt., nav vis mūsu politiķu, bet drīzāk ģeopolitiskās situācijas nopelns, un tomēr, un tomēr - tajās dienvidu zemēs, kur cilvēki ir daudz nabadzīgāki, viņi ir priecīgāki un patriotiskāki, kas man allaž izsauc rudimentāras kauna izjūtas uzplaiksnījumus.
Mums nav bijis tā, ka zīdaiņu drēbītes ziemā vecākiem jāžāvē, aptinot ap savu ķermeni, jo nekādas apkures nav, mums nav bijušas sabombardētas mājas, bads un masveida izmisums. Un īstenībā - tā ir sasodīta veiksme, kuras varēja arī nebūt.