![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Vēl daži grami naiva pozitīvisma un patētiska patriotisma.
Šovakar, klīstot pa Vecrīgu, mēģināju iedomāties, vai pirms 20 gadiem, ja man dotu iespēju ieskatīties nākotnē, ieraudzīdama pašreizējo ainu, es būtu apmierināta ar vēstures gaitu, un pilnīgi godīgi sev atbildēju - jā.
Šovakar, klīstot pa Vecrīgu, mēģināju iedomāties, vai pirms 20 gadiem, ja man dotu iespēju ieskatīties nākotnē, ieraudzīdama pašreizējo ainu, es būtu apmierināta ar vēstures gaitu, un pilnīgi godīgi sev atbildēju - jā.
Es varbūt esmu pārāk politiloģiski-didaktisks, taču Mākoņtēvs, Hūtesvīrs, Cilvēks-Raķete & Co. mani pārāk kretinē. No otras puses, salīdzinot ar lielāko daļu postPSRS telpas, mēs, protams, esam uz viļņa.
Kas atiecas uz Eiropu - neesmu veikusi aptauju, bet man ir subjektīva, intuitīva nojausma, ka, piemēram, franči ir nīgri uz vēl lielāku skaitu savu amatpersonu, lai arī viņiem IKP uz galviņu ir lielāks. Tauta, kas mīl savu valdību, manuprāt, demokrātijas apstākļos ir diezgan mazticama iespēja. Sociologi droši vien mācētu paskaidrot , kāpēc demokrātija vairākuma apziņā nozīmē nevis kolektīvu atbildību, bet kolektīvu nosodījumu visam, kas notiek valstī.:)
Lai vai kā - arī pirms 20 gadiem diez vai kāds būtu nopietni prognozējis, ka šodien būsim Lielajā Astotniekā. Un lai vai kādas konsekvences neizrietētu no ES un NATO - tas ir sasniegums, skatoties no 20 gadu perspektīvas, jo īpaši.
ES un NATO noteikti ir sasniegums, kaut gan, paskatoties uz dažām tendencēm - iespējams, mēs esam iekļuvuši tur brīdī, kad šīs organizācijas ir sākušas savu sabrukumu. Par Lielo Astotnieku gan nesapratu - man tas asociējas tikai ar t.s. G8, kur ir Krievija, nevis mēs ;)
Un, jā - lai cik mīļas man nebūtu Gruzija un Armēnija, - tur esot, es vienmēr domāju - kādi apvēlušies buržuji tomēr mēs tajā Baltijā esam, un vēl atrodam, par ko burkšķēt.:)
Es saprotu, ka tas, ka mēs esam so periodu pārdzīvojuši bez ārēja un pilsoņu kara, bez ekonomiskajām blokādēm utt., nav vis mūsu politiķu, bet drīzāk ģeopolitiskās situācijas nopelns, un tomēr, un tomēr - tajās dienvidu zemēs, kur cilvēki ir daudz nabadzīgāki, viņi ir priecīgāki un patriotiskāki, kas man allaž izsauc rudimentāras kauna izjūtas uzplaiksnījumus.
Mums nav bijis tā, ka zīdaiņu drēbītes ziemā vecākiem jāžāvē, aptinot ap savu ķermeni, jo nekādas apkures nav, mums nav bijušas sabombardētas mājas, bads un masveida izmisums. Un īstenībā - tā ir sasodīta veiksme, kuras varēja arī nebūt.