Par pieķeršanos un midziņu
Esmu tālu no apskaidrības, esmu tālu no satori, esmu tuvu tikai pie grēcīgās zemes, un pieķeršanās ir mans otrais vārds, patiesi, patiesi. Lūk, un aizvien vairāk manī sabriest par pārliecību tā domiņa, kas sākotnēji vien zagšus uz mirkli bija apziņas kaktā ieskrējusi. Proti, ka esmu sākusi pieķerties savai pašreizējai midziņai un ļoti labprāt tajā paliktu vecumu gaidīt. Par spīti tam, ka nav ne balkona, ne kamīna - tos varēs ieviest Tajā Otrā Īpašumā, kad man tāds būs. Bet es gribu dzīvoties viena pa trim istabām - tas ir optimāli pieaugušam cilvēkam, kuram ir gan seksuālā dzīve, gan draugi, gan darbs! Jo ir vajadzīga krēslaina guļamistaba, priecīga viesistaba-dzīvojamā istaba ar galdu un televizoru, kā arī darbistaba ar lielajiem grāmatu plauktiem, rakstāmgaldu un datoru, citādi nekā! Un ik pa brīdim man liekas, ka es par to būtu gatava ņemt kredītu, lai atmaksātu 35-40% dzīvokļa vērtības, nevis pārvākties uz mazāku mitekli.
Vienīgi prātoju par rēķiniem apkures sezonā un atmaksājamo summu.
Vēl kas - tad kad pierod pie zināma plašuma, ir ļoti grūti dzīvot mazākās telpās. Teiksim man tagad mammas dzīvoklī pilnīgi sienas spiežas virsū.
Da ij arī tagadējā elpas pietrūkst, jo bērnībā iekabinājies privātmājas kodējums.