Un tad es vienreizīt tā padomāju, ka īstenībā daudz labāk ir būt glītai četrdesmitgadniecei, nekā glītai trīsdesmitgadniecei. Jo, kad tev, māsa no Ievas, ir pāri četdesmit, un tu gana labi izskaties, tad sirdī var būt miers. Bet savos trīsdesmit+ tu vēl ne figu nezini, ko gēni un dzīvesveids ar tevi pēc desmit gadiem būs nodarījuši.
(Taisnību sakot, es gan par to aizdomājos, kad apsvēru savas pašreizējās priekšrocības, attiecībā pret divdesmitgadniecēm.)
(Taisnību sakot, es gan par to aizdomājos, kad apsvēru savas pašreizējās priekšrocības, attiecībā pret divdesmitgadniecēm.)
Turklāt šobrīd ar savu retorisko locīšanos Tu no tās atkāpies daudz tālāk, nekā es jebkad esmu atļāvusies, vai ne?:)
Tātad - pret ko tieši Tev bija tie iebildumi? :)
nu kā tā var vispār salīdzināt! pēc kādiem kritērijiem?
nu protams, ka pašapziņa nekorelē ne ar gadiem un izskatu!!
Jā, un, protams, tieši šī korelācija arī ņemta vērā kā faktors, kurš pašapziņu var pozitīvi ietekmēt, gadu skaitam palielinoties.
Esmu gatava piekrist, ka neņemot šo faktoru vērā, apgalvojums tiešām kļūst bezjēdzīgs. Pieņemu, ka īsteni pārliecinātai Jēzus līgavai ir galīgi vienalga - vai viņa glīta vai neglīta, vai viņai 30 vai 40 vai 100.
Par gadiem un tiem līdzi augošu pašapziņu! Prozit!