Par vīriešiem, sievietēm, darbu un cīņu
Būdama sīkaļa ar čiepstošu balsi, turklāt apveltīta ar vārdu, kuru tā vien prasās samuļļāt kādā deminutīvā, lieliski izjūtu savu nepiemērotību jebkuram amatam, ko būtu vērts uzskatīt par iekārojamu. Es pazīstu bezspēcību un izmisumu, kad oponents, kuru loģika "neņem", pāriet uz klaju, primitīvu sofistiku - un es viņu viens divi varētu atmaskot, ja vien tiktu pie vārda. Taču pie vārda es netieku, jo esmu tikai sīka, kusla, sievele ar čiepstošu balsi. Un tad es parasti ļauju uzvarēt skaļākajiem, rupjākajiem, stiprākajiem un nicinu sevi par to.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sieviešu kolektīvos parasti jūtos labāk. Par spīti tam, ka mani neizturami nogurdina viņu pļāpīgums un emocionalitāte. Tomēr cīņas metodes - divkosīgas klačas, sīki dzēlieniņi - ir maigas un nevainīgas, salīdzinot ar veču brutalitāti mirkļos, kad stāvi ceļā uz kaut ko viņam svarīgu. Un tā kā tieša atklāta brutalitāte, piemēram, blieziens pa purnu vai uzmaurojiens manī rada daudz lielāku diskomfortu nekā "bet zini, ko viņa par tevi teica", es lieliski apzinos, ka nekad nespētu jel ko sasniegt nedz politikā, nedz biznesā.
Jā, un reizēm es raugos uz pasauli ar sīka čihuahua ķiukstošo naidu pret sanbernāriem.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sieviešu kolektīvos parasti jūtos labāk. Par spīti tam, ka mani neizturami nogurdina viņu pļāpīgums un emocionalitāte. Tomēr cīņas metodes - divkosīgas klačas, sīki dzēlieniņi - ir maigas un nevainīgas, salīdzinot ar veču brutalitāti mirkļos, kad stāvi ceļā uz kaut ko viņam svarīgu. Un tā kā tieša atklāta brutalitāte, piemēram, blieziens pa purnu vai uzmaurojiens manī rada daudz lielāku diskomfortu nekā "bet zini, ko viņa par tevi teica", es lieliski apzinos, ka nekad nespētu jel ko sasniegt nedz politikā, nedz biznesā.
Jā, un reizēm es raugos uz pasauli ar sīka čihuahua ķiukstošo naidu pret sanbernāriem.
Bet brīžos, kad saskaros ar klaju rupjību vai spēka demonstrējumiem, vai pat tikai stulbu cietpaurību - piemēram, oponents skaļi un nesatricināmi izbrēc pilnīgas aplamības, un dzird tikai sevi - es sajūtos bezpalīdzīga. Tas mani neaizkaitina, bet rada klusu izmisumu. Un tā ir sliktākā no iespējamām reakcijām.
oi, pazīstamas sajūtas :D
Bet bļaunamo ir jātrenē :D
Bija vienu brīdi tāda sajūta - nu ko ta es, bļaujiet, ja jums tā gribas.
Bet tad uznāca cemme - a ko ta es - galīga dura vai!
Bet ir jau tādi, kas principā nevienu nedzird, pat ja tev būtu bass un maķugaļniks, vienalga kā rubenis blurkšķēs tikai savu. Ar tādiem nav vērts diskutēt.
Zin, ir vēl viena metode, kas labi nostrādā. Labi izdomā, ko teiksi, pieej tam bļāvējam tuvu klāt, paņem viņu aiz pogas vai kā cita un pasaki savu sakāmo klusā balsī ar erōtisku piesitienu.
Oi, kā nostrādā! Turklāt, visi klātesošie arī pieklūst, jo tak jādzird, ko ta šī tur :D
ai, nu bet tas viss atkarīgs no tā, cik ļoti tu gribi strīdēties. Ja labāk patīk mierīgi čubināties, tad labāk ar bābiešiem.
PS - Tavs burvīgais puksts par mazu sieviešu, sīku sunīšu un kaķu emocionālo kopību šajā lieliem, smagiem, resniem un trokšņainiem radījumiem pārpilnaja pasaulē joprojām ir viens no maniem vismīļākajiem :))
Reizēm es domāju par iespēju nēsāt koltiņu somiņā. Varbūt tas piešķir vairāk pašpaļāvības, pat ja negrasies to lietot.:)