Kurvjzieža kontemplācijas

Par vīriešiem, sievietēm, darbu un cīņu

Krāšņais Kurvjziedis

Par vīriešiem, sievietēm, darbu un cīņu

Previous Entry Add to Memories Tell A Friend Next Entry
Būdama sīkaļa ar čiepstošu balsi, turklāt apveltīta ar vārdu, kuru tā vien prasās samuļļāt kādā deminutīvā, lieliski izjūtu savu nepiemērotību jebkuram amatam, ko būtu vērts uzskatīt par iekārojamu. Es pazīstu bezspēcību un izmisumu, kad oponents, kuru loģika "neņem", pāriet uz klaju, primitīvu sofistiku - un es viņu viens divi varētu atmaskot, ja vien tiktu pie vārda. Taču pie vārda es netieku, jo esmu tikai sīka, kusla, sievele ar čiepstošu balsi. Un tad es parasti ļauju uzvarēt skaļākajiem, rupjākajiem, stiprākajiem un nicinu sevi par to.
Tas ir viens no iemesliem, kāpēc sieviešu kolektīvos parasti jūtos labāk. Par spīti tam, ka mani neizturami nogurdina viņu pļāpīgums un emocionalitāte. Tomēr cīņas metodes - divkosīgas klačas, sīki dzēlieniņi - ir maigas un nevainīgas, salīdzinot ar veču brutalitāti mirkļos, kad stāvi ceļā uz kaut ko viņam svarīgu. Un tā kā tieša atklāta brutalitāte, piemēram, blieziens pa purnu vai uzmaurojiens manī rada daudz lielāku diskomfortu nekā "bet zini, ko viņa par tevi teica", es lieliski apzinos, ka nekad nespētu jel ko sasniegt nedz politikā, nedz biznesā.
Jā, un reizēm es raugos uz pasauli ar sīka čihuahua ķiukstošo naidu pret sanbernāriem.
  • Tu taču neesi krustmāte Lienīte?
  • Man tieši otrādi. To atklāto brutalitāti es varu pārvārīt & bliezt pretī. Bet pa kaktiem čauxtēšana gan mani var paralizēt.
    • Redz, čaukstēšanu es uztveru kā ko tādu, kas man neko īsti nevar padarīt. Nu, labi - ja tieši apmelo darba jautājumos, un pašai tev gadās to uzzināt pārāk vēlu, lai veiksmīgi atspēkotos, tad ir nepatīkami.
      Bet brīžos, kad saskaros ar klaju rupjību vai spēka demonstrējumiem, vai pat tikai stulbu cietpaurību - piemēram, oponents skaļi un nesatricināmi izbrēc pilnīgas aplamības, un dzird tikai sevi - es sajūtos bezpalīdzīga. Tas mani neaizkaitina, bet rada klusu izmisumu. Un tā ir sliktākā no iespējamām reakcijām.
  • :D
    oi, pazīstamas sajūtas :D
    Bet bļaunamo ir jātrenē :D
    Bija vienu brīdi tāda sajūta - nu ko ta es, bļaujiet, ja jums tā gribas.
    Bet tad uznāca cemme - a ko ta es - galīga dura vai!

    Bet ir jau tādi, kas principā nevienu nedzird, pat ja tev būtu bass un maķugaļniks, vienalga kā rubenis blurkšķēs tikai savu. Ar tādiem nav vērts diskutēt.


    Zin, ir vēl viena metode, kas labi nostrādā. Labi izdomā, ko teiksi, pieej tam bļāvējam tuvu klāt, paņem viņu aiz pogas vai kā cita un pasaki savu sakāmo klusā balsī ar erōtisku piesitienu.
    Oi, kā nostrādā! Turklāt, visi klātesošie arī pieklūst, jo tak jādzird, ko ta šī tur :D

    ai, nu bet tas viss atkarīgs no tā, cik ļoti tu gribi strīdēties. Ja labāk patīk mierīgi čubināties, tad labāk ar bābiešiem.
  • Visas pasaules sīkaļas, apvienojoties. :))
    PS - Tavs burvīgais puksts par mazu sieviešu, sīku sunīšu un kaķu emocionālo kopību šajā lieliem, smagiem, resniem un trokšņainiem radījumiem pārpilnaja pasaulē joprojām ir viens no maniem vismīļākajiem :))
  • njā. man gan nav bijis problēmu stāties šiem pretī ar balsi un augumu, bet, no otras puses, nekad neviens nav arī uzdrošinājies tā nesmalkjūtīgi uzbraukt, uzbrauca tikai smalkjūtīgi:)P
  • Skat. manu pēdējo pukstu - situācijā viskaitinošākais bija tas, ka apsargs vispār neklausījās manī, un vispār neiesaistījās argumentētā diskusijā, tikai blieza kaut kādas iemācītas un ieklemmētas frāzes. Tas reāli var izvest no pacietības, bet ko tu iesāksi? Pret sienu dauzīt ar dūrēm galīgi nav racionāli, jo jēgas tāpat nebūs.
    • pazīstamas izjūtas.
      Reizēm es domāju par iespēju nēsāt koltiņu somiņā. Varbūt tas piešķir vairāk pašpaļāvības, pat ja negrasies to lietot.:)
      • Tas varētu palīdzēt :) Tikai nevajag vilkt ārā - ja stroķis ir izvilkts, tad ar to ir arī jāšauj, bet tādā gadījumā Tev jāprot tēmēt vismaz tā, lai trāpa garām :)
  • vardarbība ir bezpalīdzīgā pēdējais patvērums! :) koltiņus nevajag nēsāt... iročiem ir tendence šaut!
Powered by Sviesta Ciba