![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Ir diezgan daudz feministu, kas man neizsauc nekādas solidāras jūtas, ir gana daudz feminisma virzienu, kuru tēzes manī izraisa vairāk iebildumu, nekā piekrišanas. Es lieliski saprotu vīriešu vairākuma attieksmi, izdzirdot vārdu "feminisms" vien. Taču, kas attiecas uz sievietēm, kuras principā noraida feminismu visā tā kopumā, nevis atsevišķus tā virzienus vai atsevišķu pārstāvju izpausmes, man vienmēr šķitis, ka šo attieksmi nosaka vēlme izrādīties piemērotākai vīriešu vēlmēm, ērtākai, izdevīgākai un tālabad iekārojamākai. Diemžēl tas reti mēdz attaisnoties, kālab allaž man izsauc nelielu vīpsnu.
Piemēram, Muktupāvela man liekas (iespējams, viņai pašai liekas) dikti feministiska. Ar "sievietes rullē", "sievietes tādas un šitādas" un "vīrieši-memļaki". Man šķiet dikti nekruta.
Vai jebkādi kareivīgi izteikumi iz sērijas "nu, un kāpēc lai sieviete nevarētu... (ieņemt tādu un tādu amatu, darīt to un to)?" - sieviete var, viņai ir tiesības to darīt (vēl joprojām runāju par mūsdienām), tad attiecīgi būtu nevis jāizkliedz saukļi, bet jādara. Vai arī "es esmu sieviete un māte, tāpēc man ir tiesības... (kavēt darbu, jo bērnam ir b/d izlaidums, saņemt tādu pašu atalgojumu kā kolēģim, kurš biežāk sēž virsstundas utt.)".
Pieļauju, ka "īstajā" feminismā "sieviete ir vienlīdzīga vīrietim un tāpēc viņai ir tādas pašas tiesības (un pienākumi)" un "sievietes dzīve atšķiras no vīrieša dzīves, tāpēc sievietei vajag citus spēles noteikumus" netiek jaukti vienā putrā, bet "sadzīves" feminisms biežāk izklausās kā "sieviete ir krutāka par vīrieti, tāpēc viņai jābauda īpaša cieņa un attieksme".
(A par politiķiem piekrītu. Then again, es droši vien būtu arī nožēlojams santehniķis.)
atcerējos šajā sakarā vienu aņuku iz dzīves.
sēžu kafetērijā ar vienu modeles tipa draudzeni. viņa šķirsta dienu.
pēc brīža sašutusi iesaucas: "tā ieva melgalve gan ir baigā feministe!!!"
es:???
"nu paskaties, kā viņa ģērbjas un vēl piedevām pīpe, stāvoklī būdama!!!"