![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Galva pilna iekaisumiem, antiseptiķiem un analģētiķiem. Tīri brīnums, kā tur vēl kāda doma pamanās iespraukties. Bet gadās.
Šorīt dušā sapratu, ka man joprojām ir nepārejošā pagaidām sajūta. Tā, it kā es sēdētu blakus čemodāniem viesnīcas vestibilā. Ka nav jēgas ieguldīt naudu istabas remontā, jo es taču te dzīvoju pagaidām, ka nav jēgas iespringt uz savu labo īpašību apliecināšanu darbā, jo tas taču tikai pagaidu darbs. Un, ka joprojām ir bezgala daudz lietu, kuras man kādreiz būs, sazinnezinkādreiz, kad izaugšu liela un varēšu darīt visu, ko gribu, kad būs gan mājas, gan sapņu darbs, gan ceļojumi, gan nauda, gan gribēšana dzīvot šeit un tagad, pavisam un aizgūtnēm.
Un tad es vēl paguvu izdomāt, ka īstenībā jau esmu par vecu šādai sajūtai. Pēc tam ilgi slaucījos.
Šorīt dušā sapratu, ka man joprojām ir nepārejošā pagaidām sajūta. Tā, it kā es sēdētu blakus čemodāniem viesnīcas vestibilā. Ka nav jēgas ieguldīt naudu istabas remontā, jo es taču te dzīvoju pagaidām, ka nav jēgas iespringt uz savu labo īpašību apliecināšanu darbā, jo tas taču tikai pagaidu darbs. Un, ka joprojām ir bezgala daudz lietu, kuras man kādreiz būs, sazinnezinkādreiz, kad izaugšu liela un varēšu darīt visu, ko gribu, kad būs gan mājas, gan sapņu darbs, gan ceļojumi, gan nauda, gan gribēšana dzīvot šeit un tagad, pavisam un aizgūtnēm.
Un tad es vēl paguvu izdomāt, ka īstenībā jau esmu par vecu šādai sajūtai. Pēc tam ilgi slaucījos.
Ar kolēģiem man parasti ir ļoti labas attiecības. Es esmu no tām, kuras vēl pēc gadiem tiek aicinātas uz bijušo kolēģu jubilejām, ar kurām turpina sazvanīties vismaz pāris reižu gadā un saskrieties "uz kādu kafiju vai vīnu kaut kur centrā".
Bet karjera, manuprāt, ir sasniegumu dinamika. Un nevienā no savām līdzšinējām darbavietām es neesmu gribējusi kaut ko sasniegt. Man nav bijis`vēlmes padarīt vairāk, labāk, atrast kādus jaunus problēmu risinājumus, kam varētu sekot atzinība un novērtējums. Man visas vietas ir bijušas "pagaidām", un padarījusi esmu tik, cik nepieciešams, lai nebūtu nepatikšanu.
vienīgais, kas mani kaut cik ir aizrāvis, bija filozofijas pasniegšana. Taču neko līdzīgu "skolotājas karjerai" es nespēju iedomāties. Tas nestimulēja manu godkāri un neļāva nopelnīt naudu. Un apkārt tā pīļu dīķa atmosfaira. Un sajūta, ka neviens, visticamāk, nenovērtēs, ja man tiešām gadīsies pateikt kaut ko gudru.
By the way, vai vispār ir tāds darbs, kas ļauj nopelnīt naudu un stimulē godkāri, un vienlaicīgi ir arī interesants, sirdij tuvs un tādā garā? Dažs labs ir izteicis domu, ka nauda un prestžs tiek izmantots, lai piespiestu cilvēkus strādāt neinteresantus darbus, ko tie savādāk nemūžam nedarītu. Ja darbs ir interesants, tad liela nauda vai prestižs nav vajadzīgs - cilvēki tāpat strādās.
Bet interesants darbs + nauda + prestižs - vai kas tāds maz eksistē?