![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Galva pilna iekaisumiem, antiseptiķiem un analģētiķiem. Tīri brīnums, kā tur vēl kāda doma pamanās iespraukties. Bet gadās.
Šorīt dušā sapratu, ka man joprojām ir nepārejošā pagaidām sajūta. Tā, it kā es sēdētu blakus čemodāniem viesnīcas vestibilā. Ka nav jēgas ieguldīt naudu istabas remontā, jo es taču te dzīvoju pagaidām, ka nav jēgas iespringt uz savu labo īpašību apliecināšanu darbā, jo tas taču tikai pagaidu darbs. Un, ka joprojām ir bezgala daudz lietu, kuras man kādreiz būs, sazinnezinkādreiz, kad izaugšu liela un varēšu darīt visu, ko gribu, kad būs gan mājas, gan sapņu darbs, gan ceļojumi, gan nauda, gan gribēšana dzīvot šeit un tagad, pavisam un aizgūtnēm.
Un tad es vēl paguvu izdomāt, ka īstenībā jau esmu par vecu šādai sajūtai. Pēc tam ilgi slaucījos.
Šorīt dušā sapratu, ka man joprojām ir nepārejošā pagaidām sajūta. Tā, it kā es sēdētu blakus čemodāniem viesnīcas vestibilā. Ka nav jēgas ieguldīt naudu istabas remontā, jo es taču te dzīvoju pagaidām, ka nav jēgas iespringt uz savu labo īpašību apliecināšanu darbā, jo tas taču tikai pagaidu darbs. Un, ka joprojām ir bezgala daudz lietu, kuras man kādreiz būs, sazinnezinkādreiz, kad izaugšu liela un varēšu darīt visu, ko gribu, kad būs gan mājas, gan sapņu darbs, gan ceļojumi, gan nauda, gan gribēšana dzīvot šeit un tagad, pavisam un aizgūtnēm.
Un tad es vēl paguvu izdomāt, ka īstenībā jau esmu par vecu šādai sajūtai. Pēc tam ilgi slaucījos.