Pilnīgas muļķības! Kurnēt un kritizēt nedrīkstēs tie, kuri būs balsojuši, jo paši to putru būs ievārījuši. Kamēr nepiedalījušies varēs mazgāt rokas nevainībā, jo savu pirkstu pie tā pielikuši nebūs.
Pieaicinam Vārduļošanas lēmējbaru, lai taisa ekspertīzi par to, vai Tava frāze "Tāpēc nevajag lieki lēkāt" atbalsta vai noliedz analoģiju par ecēšām? Es par rezultātu esmu pārliecināts :>
Jā, sistēmas, kura radījusi tādus nebalsojošos. Es aicinātu gadījumā, ja Tev nav Sava Partija, pirmkārt, izvērtēt, kuras partijas varētu pārsniegt 5% barjeru, stipri vēlams, ne promaskaviski noskaņotas ("krievi nāk", lai arī skan uzjautrinoši, patiesībā norāda uz patiesi vērā ņemamu faktu), tad pa visiem tiem sarakstiem atrast cilvēku, kurš būtu pelnījis Tavu cieņu (un tādus cilvēkus VAR atrast), un viņu arī, lūk, pieplusot, kaut vai visiem citiem pārvelkot spēcīgu svītru.
It depends, visbiežāk nē. Bet ar savu nenodoto balsi Tu procentuāli būsi vairojis promaskavisko spēku īpatsvaru, jo viņu vēlētāji GAN būs aktīvi. Redz, beigās jau tas balsu skaits Saeimā atkarīgs nevis no iedzīvotāju skaita Latvijā, bet gan vēlēšanās nodotajām balsīm par konkrētām partijām:) Tā ka, cienījamais vēlētāj, ar savu rīcību Tu esi tieši atbildīgs par rezultātu, un ciniska smīnēšana, vērojot visu no malas, ir pilnīgi lieka:)
Diemžēl visbiežāk tomēr jā. Kā paši politiķi atzīst, vienīgi ZZS atšķiras ar tiesībām savu personīgu viedokli paust arī balsojot, pārējiem tas tā ir tikai nebūtiskos jautājumos.
Tātad mans "Nē" ir tas pats, kas Tavs "Jā". Personīgajai sirdsapziņai balsojuma brīdī ir jāpakļaujas īkšķim kaut vai tā iemesla pēc, ka vienošanās par balsojumu ir notikusi jau iepriekš. Lūk, un pie vienošanās vari ar savu sirdsapziņu, bet vairāk gan faktiem un argumentiem cīnīties. Sirdsapziņa viena pati kopā ar emocijām būs švaks ierocis. Un tas, protams, nekā neizslēdz gadījumus, kad nebūs nozīme pat visstiprākajam argumentam, jo VAJAG savādāk. Tikai man nav "visu vai neko" pozīcija, jo sakārtojamo jautājumu ir milzums. Tamdēļ arī piedalīšos spēlē, vārdā vēlēšanas :)
Nu, tad izskaidro man kā tuvu stāvoša un informēta persona, kā zemāk Mulderam nosaucies, piemēram, kā tas sertifikātu likums šogad tika pieņemts. Labi, saprotu, ka bija viens nelietis, Mākoņu pastnieks, kurš nelietīgi izmantoja savas likumdošanā noteiktās tiesības, kā pēc izteicās TP pārstāvis, un iesniedza labojumus pēc tam, kad debates jau bija beigušās. Visi sašutuši, i partijas biedri, i konkurenti no JL. Tak pēc divām dienām visi draudzīgi nobalso par. jautājums - tad cik to neliešu tur īsti ir? Viens? Vai 100 (+/- daži, kuri nepiedalījās, jo tā vietā, lai piedalītos Saeimas darbā, pastāvīgi uzturas Floridā)?
Es neesmu tuvu stāvoša persona. Ja pazīstu pāris no viņiem personīgi, nenozīmē, ka varu Tev izskaidrot jebkuru iepatikušos norisi. Ja kaut ko izrauj no konteksta, tad šoreiz, lūgtum, dari tāpat ar to manu teikumu, kur es runāju par skaistās gaišās nākotnes šobrīdēju neiespējamību un situācijām, kad sirdsapziņai nav nozīmes. Bez tam tēma ir par katra cilvēka personīgo pilsonisko atbildību, bet sazin kāpēc saruna vienādiņ noved pie citu atbildības meklēšanas.
Pilsonīgā atbildību un pienākums leģitimizēt visu to pašu vēl uz 4 gadiem? Demagoģija. Ticu, ka šie paši cilvēki spētu saņemties un darīt visu labāk, taču neiespringst, jo neviens nav nosignalizējis, ka tā tas nevar turpināties. Vienīgais, kas līdz viņiem patiešām aizietu, ir vēlēšanas, kurās nesavācas kvorums.
Nu nepiekrītu es Tev! Demagoģija tā ir tādā gadījumā, ja mēs procesu uztveram kā - ievēlējām, tātad gaidījām, ka ievēlētā persona kļūs par mūsu varas priekšstāvja ideāla iemiesojumu, nu un tagad 4 gadus atpūtīsimies, bet viņi būs tie, kas mums gādās to, to un to labumu. Es atbalstu modeli - pilnīgi noteikti gājām vēlēt, bet savu uzmanību un atbildību uzturam visus 4 gadus - ja pašiem mums interesē, kas ar mums notiek. Un pateikšu, kā ir īstenībā. Tāda ideālā skriešana "tautas labuma vārdā" nepastāv vispār jeb, kā V.Rudzītis labi izskaidrojis, saistāma ar neirozi pašā skrējājā. Ir tikai viena shēma, kurai es ticu kā reālai: cilvēks kļūst par deputātu, jo viņš vēlas labi dzīvot (nauda, vara, pašrealizācija utt.); lai viņš varētu labi dzīvot ilgāk, viņš savukārt izvēlas strādāt pofesionāli, lai arī tautai būtu labi. Vari dusmoties uz mani un sistēmu tagad, bet tā es to redzu - vispirms katram cilvēkam ir un paliek paša vajadzības; ideālisms nav nepārejoša parādība.
Ja potenciālais vēlētājs nav pensionārs, gejs, grūtniece, ārsts, skolotājs, uzņēmējs galu galā, kurš var cerēt pa blatam tikt pie valsts pasūtījuma, no visas tās deputātu rosīšanās viņam atlec tik vien kā lielāks vai mazāks aizvainojums par to, ka tiek uzskatīts par muļķi, kurš nekā neredz vai vismaz aizmirsīs.
Tev ir dīvaini jautājumi... Kādēļ es, bez ilūzijām par ASV ārpolitiku, tomēr uzskatu par vajadzību to aizstāvēt? Varbūt tādēļ, ka alternatīvas nav / ir sliktākas?
Bet nu, laikam katram cilvēkam ir sava sfēra, kur viņš visu redz balts/melns režīmā, bez pustoņiem. Dažiem tā ir politika, dažiem kaut kas cits.
Vienvārdsakot tāda kā prostitūtas pateicības jūtas pret suteneru - maita, protams, taču varbūt kādreiz aizstāvēs kā savu īpašumu, ja nebūs ar ko citu aizņemts.
Eeee... skaties, ja "muuseejie" savaara ziepes un taa teikt ar visu savu riiciibu paraada, ka vinjiem uzshkjaudiit uz veeleetaajiem, tad taa teikt, lai tad paciinaas ar Laaci. Chista pedagogjiskos noluukos, ja Vladiibas vechi iedomaajas, ka "mums par to neaks nebuus", tad vajag uzorganizeet tadu vieglu shoku, jo MAN pilniigi pie pakaljas vai nozagtaa nauda iet uz krievzemi vai uz ameriku. Krievs taapat tuuliit ar Gruziiniem salexies, nebuus vinjam laika te shefot.
Tā, protams, ir cilvēka izvēle, nepiedalīties. Tāpat kā izvēle redzēt TIKAI negatīvo (uzšķaudīšanu). Personīgi pazīstot vairākus cilvēkus, kas strādā TUR, kā arī zinot viņu rīcības motivāciju un ieguldīto darbu, man gan kliegšana "visi zagļi" šķiet aizvainojoša. Un vai Tu vari iedomāties valsti, kurā uz knipja sitiena vienā brīdī iepriekšējā perioda mantojums pārvērtās skaistā, tīrā nākotnē? Šeit vēl vajadzīgs pamatīgs darbs ar sabiedrību, lai smadzenes no postsociālisma perioda domāšanas pārslēgtu šodienas redzējumā, kurā perosnīgā atbildība ir viena no būtiskām sastāvdaļām.
Nu es jau Tev gan gribētu teikt, ka dalība vēlēšanās ir tikai viena no diezgan garās pilsoniskās sabiedrības rīcības veidu listes. Ievēlam un aizmirstam 4 gadus jebšu tikai nīgri šķendējamies - vēl viena tendence, kas ir diskutējama...
Nu tātad - vajag ievēlēt, bet neaizmirst. Jo savādāk kā pēc analoģijas - eju pa ielu, apēdu konfekti, bet papīrīti - zemē. Gala beigās, es taču maksāju nodokļus, vot, tad VIŅI arī lai savāc.
Bet vai tu atceries? Atceries un piedod. Un tā reizi no reizes. Viens - tas būtu atsevišķs gadījums, kas ne par ko neliecina, kamēr pastāvīga atkārtošanās ļauj izdarīt secinājumus un prognozēt kas būs tālāk. T.b. ka nekas pats no sevis savādāk nekļūs.
Tieši tā, pats no sevis nenotiks nekas. Pilsoniskas sabiedrības attīstībai Latvijā traucē abas puses - gan kūtrais pilsonis, kurš cer, ka visu nokārtos VIŅI, un, protams, Sistēma, kas nav paredzējusi mehānismus organizētiem pilsoniskās sabiedrības veidiem, no vienas puses, paniski baidīdamās, no otras - zaudēdama kaudzi ieguvumu. Pagaidām Sistēma nav pārliecināma (esmu personīgi un vairākkārtēji pārliecinājusies:), bet, tā kā esam ES, agrāk vai vēlāk tas tomēr notiks.
Tie visi ir tukši vārdi kāds humanitāras discicplīnas kursadarbam, bet absolūti nepamato, kas kļūs labāk, ja pilsonis Bērziņš vai Kalniņš vēlreiz ievilks ķeksīti, un līdz ar to nemotivē.
SC iespējams, tas ir vienīgais vēlēšanu rezultāts, kas liktu kādam sarosīties vairāk kā jaunas partijas meklēšanai, no kuras paspārnes lūkot pēc citas siles.
Hmmmm... Ar netīru grīdu drīkst izteikt neapmierinātību tie, kuri ir vismaz slotu pavicinājuši, nevis tie, kuri ir sēdējuši saslietām kājām pie televizora, vai ne?;)
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Nujā, protams, ja uzlec uz ecēšām, tad savainošanās arī ir nevis lecēja, bet gravitācijas vaina.
Bet, reiz arī tev nav ilūziju, kāpēc piedalies tai spēlītē?
Personīgajai sirdsapziņai balsojuma brīdī ir jāpakļaujas īkšķim kaut vai tā iemesla pēc, ka vienošanās par balsojumu ir notikusi jau iepriekš. Lūk, un pie vienošanās vari ar savu sirdsapziņu, bet vairāk gan faktiem un argumentiem cīnīties. Sirdsapziņa viena pati kopā ar emocijām būs švaks ierocis.
Un tas, protams, nekā neizslēdz gadījumus, kad nebūs nozīme pat visstiprākajam argumentam, jo VAJAG savādāk. Tikai man nav "visu vai neko" pozīcija, jo sakārtojamo jautājumu ir milzums. Tamdēļ arī piedalīšos spēlē, vārdā vēlēšanas :)
Demagoģija.
Ticu, ka šie paši cilvēki spētu saņemties un darīt visu labāk, taču neiespringst, jo neviens nav nosignalizējis, ka tā tas nevar turpināties. Vienīgais, kas līdz viņiem patiešām aizietu, ir vēlēšanas, kurās nesavācas kvorums.
Un pateikšu, kā ir īstenībā. Tāda ideālā skriešana "tautas labuma vārdā" nepastāv vispār jeb, kā V.Rudzītis labi izskaidrojis, saistāma ar neirozi pašā skrējājā. Ir tikai viena shēma, kurai es ticu kā reālai: cilvēks kļūst par deputātu, jo viņš vēlas labi dzīvot (nauda, vara, pašrealizācija utt.); lai viņš varētu labi dzīvot ilgāk, viņš savukārt izvēlas strādāt pofesionāli, lai arī tautai būtu labi. Vari dusmoties uz mani un sistēmu tagad, bet tā es to redzu - vispirms katram cilvēkam ir un paliek paša vajadzības; ideālisms nav nepārejoša parādība.
Bet nu, laikam katram cilvēkam ir sava sfēra, kur viņš visu redz balts/melns režīmā, bez pustoņiem. Dažiem tā ir politika, dažiem kaut kas cits.
Krievs taapat tuuliit ar Gruziiniem salexies, nebuus vinjam laika te shefot.
Šeit vēl vajadzīgs pamatīgs darbs ar sabiedrību, lai smadzenes no postsociālisma perioda domāšanas pārslēgtu šodienas redzējumā, kurā perosnīgā atbildība ir viena no būtiskām sastāvdaļām.
Viens - tas būtu atsevišķs gadījums, kas ne par ko neliecina, kamēr pastāvīga atkārtošanās ļauj izdarīt secinājumus un prognozēt kas būs tālāk. T.b. ka nekas pats no sevis savādāk nekļūs.