Tā, protams, ir cilvēka izvēle, nepiedalīties. Tāpat kā izvēle redzēt TIKAI negatīvo (uzšķaudīšanu). Personīgi pazīstot vairākus cilvēkus, kas strādā TUR, kā arī zinot viņu rīcības motivāciju un ieguldīto darbu, man gan kliegšana "visi zagļi" šķiet aizvainojoša. Un vai Tu vari iedomāties valsti, kurā uz knipja sitiena vienā brīdī iepriekšējā perioda mantojums pārvērtās skaistā, tīrā nākotnē? Šeit vēl vajadzīgs pamatīgs darbs ar sabiedrību, lai smadzenes no postsociālisma perioda domāšanas pārslēgtu šodienas redzējumā, kurā perosnīgā atbildība ir viena no būtiskām sastāvdaļām.
Nu es jau Tev gan gribētu teikt, ka dalība vēlēšanās ir tikai viena no diezgan garās pilsoniskās sabiedrības rīcības veidu listes. Ievēlam un aizmirstam 4 gadus jebšu tikai nīgri šķendējamies - vēl viena tendence, kas ir diskutējama...
Nu tātad - vajag ievēlēt, bet neaizmirst. Jo savādāk kā pēc analoģijas - eju pa ielu, apēdu konfekti, bet papīrīti - zemē. Gala beigās, es taču maksāju nodokļus, vot, tad VIŅI arī lai savāc.
Bet vai tu atceries? Atceries un piedod. Un tā reizi no reizes. Viens - tas būtu atsevišķs gadījums, kas ne par ko neliecina, kamēr pastāvīga atkārtošanās ļauj izdarīt secinājumus un prognozēt kas būs tālāk. T.b. ka nekas pats no sevis savādāk nekļūs.
Tieši tā, pats no sevis nenotiks nekas. Pilsoniskas sabiedrības attīstībai Latvijā traucē abas puses - gan kūtrais pilsonis, kurš cer, ka visu nokārtos VIŅI, un, protams, Sistēma, kas nav paredzējusi mehānismus organizētiem pilsoniskās sabiedrības veidiem, no vienas puses, paniski baidīdamās, no otras - zaudēdama kaudzi ieguvumu. Pagaidām Sistēma nav pārliecināma (esmu personīgi un vairākkārtēji pārliecinājusies:), bet, tā kā esam ES, agrāk vai vēlāk tas tomēr notiks.
Tie visi ir tukši vārdi kāds humanitāras discicplīnas kursadarbam, bet absolūti nepamato, kas kļūs labāk, ja pilsonis Bērziņš vai Kalniņš vēlreiz ievilks ķeksīti, un līdz ar to nemotivē.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Šeit vēl vajadzīgs pamatīgs darbs ar sabiedrību, lai smadzenes no postsociālisma perioda domāšanas pārslēgtu šodienas redzējumā, kurā perosnīgā atbildība ir viena no būtiskām sastāvdaļām.
Viens - tas būtu atsevišķs gadījums, kas ne par ko neliecina, kamēr pastāvīga atkārtošanās ļauj izdarīt secinājumus un prognozēt kas būs tālāk. T.b. ka nekas pats no sevis savādāk nekļūs.