Tātad mans "Nē" ir tas pats, kas Tavs "Jā". Personīgajai sirdsapziņai balsojuma brīdī ir jāpakļaujas īkšķim kaut vai tā iemesla pēc, ka vienošanās par balsojumu ir notikusi jau iepriekš. Lūk, un pie vienošanās vari ar savu sirdsapziņu, bet vairāk gan faktiem un argumentiem cīnīties. Sirdsapziņa viena pati kopā ar emocijām būs švaks ierocis. Un tas, protams, nekā neizslēdz gadījumus, kad nebūs nozīme pat visstiprākajam argumentam, jo VAJAG savādāk. Tikai man nav "visu vai neko" pozīcija, jo sakārtojamo jautājumu ir milzums. Tamdēļ arī piedalīšos spēlē, vārdā vēlēšanas :)
Nu, tad izskaidro man kā tuvu stāvoša un informēta persona, kā zemāk Mulderam nosaucies, piemēram, kā tas sertifikātu likums šogad tika pieņemts. Labi, saprotu, ka bija viens nelietis, Mākoņu pastnieks, kurš nelietīgi izmantoja savas likumdošanā noteiktās tiesības, kā pēc izteicās TP pārstāvis, un iesniedza labojumus pēc tam, kad debates jau bija beigušās. Visi sašutuši, i partijas biedri, i konkurenti no JL. Tak pēc divām dienām visi draudzīgi nobalso par. jautājums - tad cik to neliešu tur īsti ir? Viens? Vai 100 (+/- daži, kuri nepiedalījās, jo tā vietā, lai piedalītos Saeimas darbā, pastāvīgi uzturas Floridā)?
Es neesmu tuvu stāvoša persona. Ja pazīstu pāris no viņiem personīgi, nenozīmē, ka varu Tev izskaidrot jebkuru iepatikušos norisi. Ja kaut ko izrauj no konteksta, tad šoreiz, lūgtum, dari tāpat ar to manu teikumu, kur es runāju par skaistās gaišās nākotnes šobrīdēju neiespējamību un situācijām, kad sirdsapziņai nav nozīmes. Bez tam tēma ir par katra cilvēka personīgo pilsonisko atbildību, bet sazin kāpēc saruna vienādiņ noved pie citu atbildības meklēšanas.
Pilsonīgā atbildību un pienākums leģitimizēt visu to pašu vēl uz 4 gadiem? Demagoģija. Ticu, ka šie paši cilvēki spētu saņemties un darīt visu labāk, taču neiespringst, jo neviens nav nosignalizējis, ka tā tas nevar turpināties. Vienīgais, kas līdz viņiem patiešām aizietu, ir vēlēšanas, kurās nesavācas kvorums.
Nu nepiekrītu es Tev! Demagoģija tā ir tādā gadījumā, ja mēs procesu uztveram kā - ievēlējām, tātad gaidījām, ka ievēlētā persona kļūs par mūsu varas priekšstāvja ideāla iemiesojumu, nu un tagad 4 gadus atpūtīsimies, bet viņi būs tie, kas mums gādās to, to un to labumu. Es atbalstu modeli - pilnīgi noteikti gājām vēlēt, bet savu uzmanību un atbildību uzturam visus 4 gadus - ja pašiem mums interesē, kas ar mums notiek. Un pateikšu, kā ir īstenībā. Tāda ideālā skriešana "tautas labuma vārdā" nepastāv vispār jeb, kā V.Rudzītis labi izskaidrojis, saistāma ar neirozi pašā skrējājā. Ir tikai viena shēma, kurai es ticu kā reālai: cilvēks kļūst par deputātu, jo viņš vēlas labi dzīvot (nauda, vara, pašrealizācija utt.); lai viņš varētu labi dzīvot ilgāk, viņš savukārt izvēlas strādāt pofesionāli, lai arī tautai būtu labi. Vari dusmoties uz mani un sistēmu tagad, bet tā es to redzu - vispirms katram cilvēkam ir un paliek paša vajadzības; ideālisms nav nepārejoša parādība.
Ja potenciālais vēlētājs nav pensionārs, gejs, grūtniece, ārsts, skolotājs, uzņēmējs galu galā, kurš var cerēt pa blatam tikt pie valsts pasūtījuma, no visas tās deputātu rosīšanās viņam atlec tik vien kā lielāks vai mazāks aizvainojums par to, ka tiek uzskatīts par muļķi, kurš nekā neredz vai vismaz aizmirsīs.
![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
Personīgajai sirdsapziņai balsojuma brīdī ir jāpakļaujas īkšķim kaut vai tā iemesla pēc, ka vienošanās par balsojumu ir notikusi jau iepriekš. Lūk, un pie vienošanās vari ar savu sirdsapziņu, bet vairāk gan faktiem un argumentiem cīnīties. Sirdsapziņa viena pati kopā ar emocijām būs švaks ierocis.
Un tas, protams, nekā neizslēdz gadījumus, kad nebūs nozīme pat visstiprākajam argumentam, jo VAJAG savādāk. Tikai man nav "visu vai neko" pozīcija, jo sakārtojamo jautājumu ir milzums. Tamdēļ arī piedalīšos spēlē, vārdā vēlēšanas :)
Demagoģija.
Ticu, ka šie paši cilvēki spētu saņemties un darīt visu labāk, taču neiespringst, jo neviens nav nosignalizējis, ka tā tas nevar turpināties. Vienīgais, kas līdz viņiem patiešām aizietu, ir vēlēšanas, kurās nesavācas kvorums.
Un pateikšu, kā ir īstenībā. Tāda ideālā skriešana "tautas labuma vārdā" nepastāv vispār jeb, kā V.Rudzītis labi izskaidrojis, saistāma ar neirozi pašā skrējājā. Ir tikai viena shēma, kurai es ticu kā reālai: cilvēks kļūst par deputātu, jo viņš vēlas labi dzīvot (nauda, vara, pašrealizācija utt.); lai viņš varētu labi dzīvot ilgāk, viņš savukārt izvēlas strādāt pofesionāli, lai arī tautai būtu labi. Vari dusmoties uz mani un sistēmu tagad, bet tā es to redzu - vispirms katram cilvēkam ir un paliek paša vajadzības; ideālisms nav nepārejoša parādība.